How are you?

Vienreiz mazliet izplūdu par šo tēmu. Šodien laikam beidzot sapratu, kas par lietu.

Kaut kad lasīju par Japānu sekojošu lietu - ja tu esot japānā prasīsi kādam vietējam (rādot tavuprāt pareizā virzienā) vai tur ir objekts X, tad japānis 99% gadījumu atbildēs, ka ir gan, neatkarīgi no fakta vai objekts tiešām ir tajā virzienā vai nav. Tas tāpēc, ka viņš nevēlas tevi apbēdināt un lietot vārdu nē. Tāpēc viņš labprāt apstiprinās, lai tikai tu justos labi.

Man ir sajūta, ka Kanādā ir kaut kas līdzīgs. "How are you" tipa frāzes tiek jautātas, lai tu varētu atbildēt pozitīvi un labums abiem - gan tam kurš jautā, šķiet, ka pasaulē viss ir kārtībā, gan tam kuram jautā nākas teikt, ka viss ir kārtībā un kā mēs zinām no propogandas teorijas, jo biežāk kaut ko atkārto, jo lielāka iespēja, ka tā sāk uzskatīt. 

Esmu arī novērojis tādu kanādiešu sociālo iezīmi - ja tu prasi kanādietim kaut ko, ko viņš šobrīd nezin/nevar izdarīt, tad viņš apsolīsies, ka noskaidros/izdarīs, bet tas brīdis kaut kā nepienāk. Skaidrs tak, viņš negrib teikt, ka nezin vai negrib darīt, jo tas nav smuki un tu būsi apbēdināts. Pie kam, esmu novērojis šo parādību pat profesionālās attiecībās (t.i., darbā, jautājumos, kas tieši saistīti ar darbu). Interesanti, ka tad, ja ir iespējams to lietu noskaidrot/izdarīt uzreiz, kanādietis metīsies darbā atspēries.

Te nu ir jāsaprot, ka kemot vērā to egocentrismu, kas valda Ziemeļmeksikā, nevar taču būt tā, ka šajā pasaules brīvākajā, demokrātijas spārnotajā vienlīdzīgo iespēju utopijā kādam var būt slikti vai šajā pārpilnības zemē kādam var pateikt "nē", vienalga kādā jautājumā. Jo te taču ir visas brīvības, kuru saglabāšanas dēļ ir vērts sarīkot pa kariņam, reizi pāris gados tāltālās zemēs, aiz trejdeviņiem kalniem. Galu galā visiem zināms, ka bādaini onkuļi ar veciem kalašņikoviem jādami uz ēzeļiem var iznīdēt visas brīvības. Simtiem reižu pierādījies.

Un empātijas izrādīšana ir no tās pašas kategorijas. Valsts taču rūpējas par tevi un tev nav jādomā, ko valsts var dot tev, pareizi ir domāt, ko tu vari dot valstij un visiem pārējiem pilsoņiem. Ja ne materiāli, tad vismaz emocionāli. Nav pareizi izrādīt savas grūtības, jācīnās pašam, bet ja redzi, ka kādam grūti, tad vismaz jūti līdzi.

Un strādā tak! Nu neskaitot tos retos brīžus, kad izrādās, ka vienmēr jaukais un izpalīdzīgais, par dzīvi nesērojošais kaimiņš ir nogriezis kādam galvu, jo nav varējis sabalansēt iekšējo spriegumu starp publisko un privāto "sevi". Bet tā ir psihiatru un psihologu vaina. Galu galā, neba nu velti ir izdomātas dažādas ripiņas, ko uzēst grūtā brīdī, lai visas bēdas nokristu no pleciem un cilvēks būtu brīvs kā putns debesīs.