Viktors, traktorists no Ukrainas otrajā paaudzē ēd zupu Selkirkā

Winnipegā atkal vasara, 25-29 grādi. Sauss, saulains un dzeltensarkans. Patīkami. Šajā sakrā (grūti teikt kāda tur reālā saistība) nolēmu ielikt savu biešu zupas receptes. Visiem ir zināms, ka tā kā gatavoja mana vecmāmiņa (mamma, sievastēvs vai kaimiņiene Marta, Osvalda bērēs) negatavo neviens cits. It kā zupa vienkārša, pat tradicionāla, bet ar tām tradicionālajām ir tā, ka nekad nav vienas principiāli "pareizās receptes. Katram ir savi knifi. Nolēmu nodot atklātībā arī savu (ne)tradicionālo recepti.

Un tātad, piedāvāju zupu: Viktors, traktorists no Ukrainas otrajā paaudzē ēd zupu Selkirkā 

Ko mums vajadzēs vienam cilvēkam 3 vakariņām:

1 selerijas kāts

2 nelielas vārītas bietes vai viena lielāka 

1 liels kartupelis vai divi mazāki

2 vidēji burkāni

1 vidējs marinēts gurķis, vai vairāki mazie

50 ml Olīveļļa

ēdamkarote koriandra sēklas (principiāli svarīga sastāvdaļa)

melnie pipari

buljona kubiņš, konceptuāli iesaku dārzeņu, bet principā nav obligāti vispār

4-5 daiviņas ķiploka

dilles

nu un krējums/lociņi

Tas uz 2 litriem ūdens, lai būtu skaidri mērogi, kas un kā.

Tātad, tradicionāli rakstīšu tajā secībā, kurā visefektīvāk paralēli darīt darbus, lai pagatavotu ēdienu. Nepieciešamais laiks ir apmēram 30 minūtes. Neskaitot iepriekš uzvārītās bietes. Es parasti vāru iepriekšējā dienā, paralēli vakariņu gatavošanai. Bietēm jābūt izvārītām, bet pastingrām. Vienkāršākais veids kā noteikt vai biete gatava ir iedurt tajā šauru nazi. Ja turot aiz naža spala, ar asmeni uz leju biete pati, gravitācijas ietekmē lēnām noslīd (10-20 sekunžu laikā) no asmeņa, tad biete ir precīzi kā vajag. Ja bietē iedurās kā sviestā un tā uzreiz nokrīt no asmens, tad ir pārvārīts, ja neslīd nost nemaz, tad nav izvārīts.

Sākam ar to, ka metam uz plīts grāpi ar 2 litriem ūdens. Un, ja lietojam buljonu, to arīdzan. Lai vārās.

Kamēr ūdens sildās, tikmēr sagriežam mazos gabaliņos selerijas kātu un šaujam grāpī iekšā.

Metam uz otra riņķa pannu, ielejam olīveļļu, lai karst.

Kamēr panna karst, tikmēr uz rupjas rīves sarīvējam bietes un burkānus. Un saspaidam ķiplokus. Ar saspaidam ir jāsaprot nevis pļuriņu uztaisam ar ķiploku spiestuvi vai sakapājam, bet tieši saspaidam. Skatīt zemāk.

Pa kreisi saspaidītas daiviņas, kas nozīmē, ka noliekam daiviņu uz griežamā dēlīša, uzliekam asmeni, sāniski, un uzspiežam ar roku. Ķiploks sadalās pa šķiedrām. Šādā veidā tas labi atdod savas garšas kvalitātes šķidrumam kurā atrodas, ibo vecela un cieta daiviņa to nedara ne tuvu tik labi, kamēr pļuriņā saspiestais ķiploks izšķīst ēdienā, kas nozīmē, ja ir iesaistīta termiska apstrāde, tad ķiploku nevarēs vairs just.

Kamēr rīvējam un spaidam, tikmēr panna ar eļļu uzkarsusi. Tagad vajadzēs izdarīt 3 operācijas 6 sekunžu laikā, tāpēc labāk sagatavoties.

1. ieberam sakarsētajā eļļā ēdamkaroti koriandra sēklu;

2. ne vēlāk kā pēc 3 sekundēm pieberam ķiploka daiviņas;

3. ne vēlāk kā vēl pēc 3 sekundēm ieberam sarīvētos burkānus un bietes un to visu samaisam.

Šo lietu (garšvielu cepšanu) vispār stingri rekomendēju piekopt, īpaši gatavojot zupas. Tur ir svarīgi trāpīt uz tām dažām sekundēm, jo ja būs par ilgu, garšviela sadegs, savukārt spēji sakarsējot uz minimālu laiku garšviela "atdzīvojas".

Kad samaisīts, nogriežam uguni uz vidēju un atstājam sutināties.

Pa tam lāgam ūdens katlam, ar selerijām vajadzētu būt gandrīz vārošam vai, ja dikti jaudīga plīts - vārošam, izmaisam. 

Sagriežam kartupeli kubiņos un šaujam iekšā katlā. Izmaisam. Izmaisam arī pannu ar bietēm un burkāniem.

Sagriežam gabaliņos marinēto gurķi un šaujam iekšā katlā. Izmaisam arī pannu ar bietēm un burkāniem.

Tagad ir laiks pagaidīt pāris minūtes, kamēr katls sāk vārīties (jo pat ja katls vārījās pirms tam, kartupeļu/gurķu pielikšana šo vārīšanos pārtrauca), kuru laikā var nomazgāt izmantotos instrumentus, bļodas, griežamos dēlīšus utml. 

Kad katls sācis atkal (vai pirmo reizi) vārīties, tad ņemam piparus, cik nu ir vēlme, es mazāk kā ēdamkaroti nelieku, pie burkāniem un bietēm uz pannas. Maisam 30 sekundes un tad visu pannas saturu iegāžam katlā. Kā nekā, piparus arī vajag bišķiņ atdzīvināt. 

Pieliekam dilles.

Eļļa un marināde no gurķiem nostāsies pa virsu, tas normāli.

Pavāram minūti un zupa gatava. Ēdot sajutīsiet kā garšvielas ir "neuzbāzīgi un tajā pašā laikā blīvi visā ēdienā". Tas no cepšanas uz eļļas.

Man garšo ar lociņiem un krējumu. Tikai ķieģelīša pietrūkst :c((

6dienas ironija

Kāda ticīga vecmeita savā testamentā norādīja, ka uz viņas kapakmens jābūt uzrakstam: "Piedzima nevainīga, dzīvoja nevainīga, nomira nevainīga!"

Diemžēl uz viņas kapakmens nepietika vietas tik garai frāzei, tādēļ iekala šādu uzrakstu: "Sūtījums atgriezts neatvērts!"

7xM

Šodien pirmo reizi pabiju kā senior staff, par floor support. Nē alga no tā lielāka nekļūst, diemžēl. Bet cepumus par godu šim notikumam izcepu.

Ne pārāk saldie, toties salīdzinoši veselīgie cepumi 7xM

Ko mums vajadzēs?

2 glāzes ātri vārāmo auzu pārslu

1 glāzi brūnā cukura, var izmantot arī zeltaino, balto gan labāk ne, sanāks salkani

1 glāzi ar rozīnēm/sukādēm/žāvētiem augļiem/marmelādi

2/3 glāzes kakao

1/3 glāzes magoņu sēklu

120 gramus sviesta

1 olu

Visas sastāvdaļas. Kārtības labad izmērīju glāzes tilpumu - 300 mililitri. Attiecīgi citiem daudzumiem variet mērogot šurpu vai turpu, bet šāds daudzums lieliski iederas vienas cepešpannas platībā.

Liekam sviestu karsta ūdens peldē lielā bļodā ar karstu ūdeni. Var, protams, arī aukstā ūdenī katlā un tad to sildīt uz plīts. Galvenais dabūt izkusušu.

Kad sviests izkusis, sakuļam olu, pieliekam izkausēto sviestu, vēlreiz sakuļam, pieliekam visu cukuru, vēlreiz sakuļam, kamēr cukurs izkusis. Pieliekam kakao un magoņu sēklas, kārtīgi izmaisam, pieliekam pusi no auzām, kārtīgi izmaisam, pieliekam otru pusi un rozīnes/sukādes/žāvētus augļus/marmelādi (es šajā gadījumā izmantoju uz pusēm sultan rozīnes un žāvētas dzērvenes) un kārtīgi izmaisam. 

Uzliekam karsēties cepeškrāsni līdz 180C.

Gatavā masa ir viendabīga un turās kopā. Rekomendēju pieturēties pie augstāk aprakstītās secības, personīgos izmēģinājumos esmu nonācis pie secinājuma, ka šis ir visvienkāršākais ceļš uz vēlamo rezultātu. Kad masa gatava...

...ņemam cepešpannu un taisam tur cepumus. Šos labāk ir taisīt tādus biezākus, vidus daļā vismaz vienu centimetru biezus. Uzreiz saku, ka ar karoti nesanāks, mīklu nāksies ņemt rokās, veidot cepumus un likt uz pannas. Brīdinu, šī nodarbe var izvērsties visai autoerotiska, tāpēc labāk to darīt, kad mājās neviena cita nav. Nu no otras puses, tā var bagātināt arī ģimenes pāra seksuālo dzīvi. Kāpēc autoerotiska? Sapratīsi, kad pagaršosi mīklu :c))
P.S. Apakšējā rindā sprauga tāpēc, ka tur  meksikāniete (дура мля) piededzināja kaut kādu savu $%$^% kuru tīrot nost notīrājās arī teflons un viss līp pie pannas.

Kad cepešpanna sakrāmēta arī cepeškrāsnij vajadzētu būt uzkarsušai. Speram iekšā uz minūtēm 15-18, atkarībā no tā kā darbojas cepeškrāsns. Pie kam vajag ielāgot, ka šos cepumus labāk likt pa vidu, vai augšā, tālāk no sildelementiem. 

Pareizi izcepti cepumi nav cieti un drupeni, tie ir blīvi un vidū elastīgi, nav salkani, bet ir šokolādaini un tekstūraini (rly?).  Smagas munchies lēkmes gadījumā, varu ieteikt apsmērēt cepumus ar zemesriekstu sviestu un tad pucēt iekšā. 

Sestdienas philosophija

Kāds vieds philosophs domājot par visdziļākās dzīves patiesības būtību nonāca pie secinājuma: "Jādzīvo ir pēc suņa likuma - ja tu nevari to apēst vai izpist, tad uzmīz tam!"

Kvebekas jautājums, kas patiesībā nemaz nav par Kvebeku, nu labi, ir, bet daļēji

Kanāda ir federāla valsts, kas nozīmē, ka papildus kopējai federālajai likumdošanai pastāv arī katras provinces/ziemeļu teritorijas lokālā likumdošana. Atšķirības dažos jautājumos ir minimālas, dažos jautājumos visai būtiskas. Piemēram, dažādās provincēs ir dažādi nodokļi. Ja federāli noteiktais, valsts kopējā budžetā ejošais 5% GST (Goods and Services Tax) ir kopējs visā Kanādā, tad provinču PST (Provincial Sales Tax) vai HST (Harmonised Sales Tax) katrā provincē ir dažāds, no 0% Jukonā, Albertā un Nunavutā, līdz 10,5% Prinča Edwarda Salā. Šo nodokļu summa tad arī veido to, ko mēs saprotam ar PVN. Kā redzat PVN dažādās Kanādas vietās atšķiras pat trīs reizes.

Tāpat dažādās provincēs ir dažādi organizēta izglītība, larba likumdošana, valsts apmaksātie servisi utml. Bet jo vairāk sanāk iedziļināties visās Kanādas funkcionēšanas niansēs, jo vairāk iznāk saskarties ar vienu "izlēcējprovinci". Tā, protams, ir Kvebeka.

Faktiski, ja salīdzinam ar Eiropu, tad Kvebeka ir tā vieta, kura visvairāk līdzinās mums ierastai, eiropeiskai kārtībai.

Piemēram, Kvebekā ir valsts finansēti bērnu dārzi, pārējā Kanādā nav. Atsevišķās komūnās ir vieta, kur atstāt bērnu uzraudzībā, bet kopumā nav. Ir kaut kādas subsīdijas bērnu dārziem, bet arī to bērnu dārzu īpaši nav, pa lielam bērnus gana paši vai dod uzraudzīt kaut kādiem pensionāriem, vai aktīvistēm māmiņām.

Kvebekā likumdošanā noteiktais ikgadējais atvaļinājums ir vismaz 4 nedēļas, kamēr pārējā Kanādā - 2 nedēļas. Tas gan nenozīmē, ka citās provincēs nevar saņemt garāku atvaļinājumu kā 2 nedēļas, tieši otrādi. Ja strādā lielā kompānijā, ir ilgs darba stāžs, tad atvaļinājuma ilgums var sasniegt pat 3 mēnešus gadā. Šeit minu tikai obligāto, valsts noteikto.

Kvebekā ir arī viszemākā mācību maksa un visīsākā pirmsaugstskola izglītība. 11 klases, ja kādam interesē. Tieši nodoms pakāpeniski pacelt mācību maksu līdz vidējam Kanādas līmenim, bija par iemeslu 4 mēnešus ilgajiem protestiem un demonstrācijām šā gada pirmajā pusē. 

Un jā, viņi runā franciski un regulāri uzrīko pa kādam referendumam, lai iegūtu neatkarību no pārējās Kanādas. Interesanti, ka cik esmu runājis ar cilvēkiem, tik neviens nav sajūsmā par Kvebeku un kvebekiešiem. Absolūtais vairākums manu kolēģu, kuriem nākas nodrošināt servisu Kvebekā, uzskata viņus par rupjākajiem iespējamajiem cilvēkiem. Pats nezinu teikt, ibo viņi ar mani nerunā. Tipisks kvebekietis, kuram piezvani (t.i., piezvani auto servisa kompānijai, lai pasūtītu viņiem darbu) perfektā angļu valodā paskaidro, ka angliski nerunā, šeit ir Kvebeka un ja nevaru piedāvāt franciski runājošu aģentu, tad mums nav ko apspriest. Vēlreiz atkārtošu - perfektā angļu valodā.

Kā esmu minējis arī iepriekš, viņiem ir arī sava imigrācijas shēma. Piemēram, pārējā Kanādā šobrīd ir apturēta federālā imigrācijas plūsma, Kvebekā ne.

Varētu domāt, ka leiputrija zemes virsū, bet ir viens āķis.

Kā minēju iepriekš, Kanāda ir federālai, tai ir arī savs federālais budžets, paralēli provinciālajiem un te nu ir tāds joks, ka provinciālo budžetu katra province tērē pa savam, kamēr federālo lielā Viskanādas valdība sadala provincēm kurām ar savu budžetu nepietiek. Tiek izmantoti neprātīgi sarežģīta sistēma, kā noteikt to, kurai pietiek, kurai ne, bet tā ideja ir panākt stāvokli, ka visā Kanādā var nodrošināt vienādu veselības aprūpi (Kanādā veselības aprūpe ir bezmaksas visiem, pat man, kā strādājošajam), sociālās garantijas utml. Šis maksājums saucas - Equalization payments.

Nu, un kā jūs pareizi sapratāt, Kvebeka ir absolūti lielākais saņēmējs. Ar absolūti saprotot - 3,8 miljardus latu, tuvākais sekotājs, lai cik tas nebūtu dīvaini - Ontario ar 1,7 miljardiem un tad seko Manitoba - 900 miljoni. Ja izdala uz iedzīvotāju daudzumu, tad aina ir pavisam smieklīga. Pirmajā vietā ir Prinča Edvarda Sala, ar 1,2 tūkstošiem uz galviņu, bet viņiem piedodami, tur ne sūda cilvēku nav un vispār, tā ir maza, smieklīga sala, apmēram tik liela, cik Valmieras un Cēsu rajoni kopā. Iedzīvotāju arī +- tikpat. Grūti viņiem. Lai jau tiek. Savukārt otrajā vietā ar 850 latiem uz galviņu ir... Manitoba. Manitoba vispār trūcīga, 93% no vidējā ienākumu līmeņa Kanādā.

Kas tad ir tie, kas citiem dod šo naudu? Pirmkārt un galvenokārt - Alberta, kur vidējais ienākumu daudzums uz vienu iedzīvotāji ir 149% no vidējā Kanādā (lasīt - biezie), un Saskatchewana ar 128%. Abas šīs provinces spēj nodrošināt tādu līmeni pateicoties naftai. Alberta ir vēsturiska naftas ieguves vieta, kamēr Saskatchewanā nesen atrada naftu, kā rezultātā Regīna (galvaspilsēta) no apmēram Winnipegas līmeņa pilsētas ir kļuvusi par bezdievīgi bagātu, Calgary style, pilsētu.

Vēl dodošo provinču vidū ir Britu Kolumbija un Ņūfaundlenda. Kas ir interesanti ar Britu Kolumbiju - viņiem tehniski ienākumu līmenis ir zem vidējā Kanādas, 94%, kas ir tikai mazliet vairāk kā Manitobā, taču arī te ir savi pamatojumi. Britu Kolumbijā ir visai augsts, to cik augsts nezina neviens, nelegālo ienākumu apjoms - pagrīdes, pelēkā ekonomika. Un ko tad viņi tādu dara? Marihuānu audzē :c)) no shit. Esmu redzējis skaitļus, kuros kopējais izaudzētās marihuānas apjoms tiek vērtēts uz 3,3 miljardiem (nevis miljoniem) latu. Nu un, gan saistībā ar to, gan saistībā ar unikālo klimatu, ibo tā ir absolūti siltākā Kanādas province, kurā pat ziemā īsti nesnieg - Klusais okeāns silda un savvaļas pieejamību - ziemeļu lietus meži, kalni, viss kā vajag - ir attīstīts tūrisms un dzīvo daudzi pensionāri. Rezultātā ieplūst daudz nereģistrētas naudas.

BTW, ko viņi ar tik daudz marihuānas dara? To pašu, ko meksikāņi meksikāņi, t.i., ved uz lielāko tirgu pasaulē, kaimņvalsti Meksiku.

Bet atgriežoties pie saviem auniem - Kvebeka nevienam nepatīk, ar visiem lecas, dzīvo savu realitāti, un viņus vēl vajag uzturēt. Parazīti gatavie. Bet nu, arī Eiropā francūži nevienam nepatīk. Citādi - respect, reāli uzlikuši visus uz ausīm. 

Pirms pāris nedēļām Kvebekā bija vēlēšanas, kurās uzvarēja Kvebekas partija, tā pati, kura jau pāris reizes ir ierosinājusi neatkarības referendumu. Pārsvars minimāls, taču premjers ir viņu, kas nozīmē, ka visdrīzāk tuvāko pāris gadu laikā būs kārtējais referendums. 

Ja nelasījāt, tad uzvaras runas laikā notika maza šaudīšanās, ar sekām. Izskatās, ka tur spriedze augstāku vilni sit, kā SC vs. Homo Latvis. Latvijā vispār ir bijusi kāda politiski motivēta slepkavība? Neatceros tādu.

Stereotipi

Latvijā regulāri sanāca dzirdēt par stulbajiem, aprobežotajiem utml amerikāņiem. Nu, es klausījos tajā kā tādā urbānā mītā, ibo pieredzes kontaktēt ar amerikāņiem bija minimāli, bet kopumā nekas īpašs. Pēc pirmā mēneša nostrādāta Dabasy Mostā (gondreiz uzrakstēju Dabasy Durovys) sāka šķist, ka tas nu nemaz nav mīts, drīzāk tieši otrādi, pārāk mīksts apzīmējums. Viņi ir rasisti un fašisti. Un truli kā taburetes. Pilnīgs OMG WTF! 

Piezvanot uz zvanu centru Kanādā (nu ok, viņi zvanot nezin kur zvanu centrs atrodas) un noskaidrojot, ka runājošā persona nav no Meksikas, viņi taisa traci un pieprasa savienot ar kādu Meksikā, vēlams, viņu sādžā. Vēl saprotams būtu, ja tā viņi reaģētu tikai uz tādiem kā es - ar akcentu un kļūdainu izrunu. Bet nē, tā viņi reaģē pat uz angliski labāk runājošiem cilvēkiem kā paši.

Pie kam interesanti, jo tālāk uz dienvidiem, dziļākā, es atvainojos, tūplī. Dienvidkarolīna, Arizona, Teksa, Džordžija... nu tas ir vienkārši vāks. Viņiem ir akcenti tādi, ka Johns Mcgregors no Skotijas vītero kā tāda lakstīgala, salīdzont ar kaut kādu tur Latashu Johnson no Greenville, iekš to South Carolina.

Bet tā vēl būtu pusbēda, trakums ir tajā, ka viņi ir analfabēti, burtiski. Angļu valodas īpašvārdiem ir tā nejaukā īpašība, ka daudzi izrunājas vienādi, bet rakstās dažādi. Tas attiecas gan uz pilsētām, gan ielām, gan personu vārdiem. 

Piemērs: relatīvi vienkāršs vārds - Dereks. Rakstības varianti, kādus es esmu sastapis; Dereck, Derreck, Darreck, Derick, Derrick, Derek. 

Vai pavisam vienkāršs vārds: Šons - Sean, Shaun, Shawn.

Bet te ir triks, visādi melnie no Karolīnas ir izdomājuši,  ka normālie vārdi nav priekš viņiem. Latasha,  Shantela, Shanola un Shawnee tas ir daudz krutāk. Un tos vārdus pirmo reizi dzirdot es neesmu spējīgs atšifrēt vispār. Vēlproblēma ir tajā, ka tad, kad tu prasi, nosauc pa burtam, viņiem sākas problēmas - reāli, es nepārspīlēju, tie cilvēki ne tikai pilsētu, kurā dzīvo nav spējīgi pareizi pa burtam izrunāt, viņi pat savu vārdu ar ķļūdām izburto. 

Vai no sērijas, fonētiskais alfabēts - A kā aka, b kā bēbis utml. Angliski tas būtu apmēram šādi - A like an apple, B like a boy, N like knife! N like KNIFE???? KOA?!?!?!?

Vai, kad kaut kāds smerdelis no Pensilvānijas burto, burto tev ielas nosaukumu un tu toč katru burtu esi pierakstījis, bet nekādīgi nesanāk atrast adresi kartē. Un tad tu pēkšņi saproti, ka vecais krāms tev mēģina V - like Victor, V - like Victor iesmērēt W- like Whiskey vietā. 

Vai, kad sākot sarunu, tu prasi, lai tev iedod telefona numuru, uz kuru pacientu var sazvanīt, ja nu gadījumā līnija pārtrūkst vai vajag atzvanīt kaut kādus jautājumus noskaidrot, ibo pacients tev zvana jo viņam riepa pušu kaut kur lielceļa malā. Precīzi divi populārākie scenāriji izklausās tā : "In event I need to call you back, may I have your phone number?" un "What number can I reach you at, should we get disconnected or to confirm service?" Lai būtu pavisam skaidrs, es viņiem šos jautājumus uzdodu precīzi tādus, klietni ir lauka vidū un ideja, manuprāt, ir vairāk kā skaidra, kas viņiem tiek jautāts. Būsiet pārsteigti, cik bieži saņemot telefonu numuru un pēc tam uz to zvanot izrādās, ka tas ir mājas telefons. MĀJAS! FIKSĒTAIS! TELEFONS! 

Personāži no mazliet attapīgākiem štatiem, sarunas beigās (t.i., pēc tam, kad esi saņēmis no viņa visus datus, ieskaitot telefonu, noorganizējis loģistiku, visiem loģistikas cilvēkiem izsniedzis klienta kontaktus un dislokācijas vietu) uzprasa, vai gadījumā nebūtu labāk, ja viņi man iedotu sava mobilā telefona numuru. Tas man liek vienkārši saļimt. Ja tu kretīn nesaprati, ka tas numurs bija jādod tad, kad es prasīju numuru pa kuru tevi var savanīt, tad dabīgajai atlasei tevi vajadzētu noslaucīt no ceļa uz līdzenas vietas.

Tādu sīkumu, ka piezvana dobjā basā runājošs kex un uz frāzi: "My name is Andy, may I have your name?" atbild ar Britney, Mary vai whatever, nav vērts pat pieminēt. Viņa trulajā paurī nekādi nevar ienākt prātā, ka jautājums "Kā jūs sauc?" ir domāts burtiski. Viņš to dzird tā: "Te runā 4tā reiha gestapo virsnieks fon Steelstuck, ja tu kretīn uz līdzenas vietas nepateiksi uz kā vārda ir apdrošināšanas polise iekš Allstate, tevi izkastrēs!"

Un tad tu viņam skaidro, nē draudziņ, man tavu vārdu vajag, uz kā vārda polise, to es tev vēlāk paprasīšu un interesēs man tas ieši tajā brīdi, kad es tev to prasīšu, ne agrāk ne vēlāk.

Tas protams, ja viņš zin uz kā vārda ir polise un vai vispār ir polise. 

Un kas notiek, kad tiekam līdzi reālai klienta atrašanai, mama mia! Uz jautājumu, "jūsu automašīnas atrašanās vieta?" nebūs nekāds pārsteigums, ja saņemsiet kādu no šīm atbildēm: "Alabama" vai "34 rietumu avēnija, pie Makdonalda". Tas ir, ja viņi zinās, kur atrodas.

Uz jautājumu, "jūsu automašīnas izlaiduma gads, ražotājs un modelis?", atbilde "apmēram 05, Honda" ir ok atbilde. Ibo daudzi no viņiem nesaprot, kas tiek domāts ar "modelis". Nu Honda man ir, ko tu nesaproti! 

Pilnpiedziņas auto, vai priekšpiedziņas auto? Angliski - four wheel drive or two wheel drive. Atbilde "Protams, ka pilnpiedziņas, manam auto tak ir četri riteņi..."

Utt utjpr.

Katru dienu saņemu zvanus, kad klients zvana un saka, ka viņam ir tāda un tāda mašīna, tur un tur un uz jautājumu "a kur tad vest" atbildē ir brīdis klusuma un tad teksts "ēēēmmm, es padomāšu un atzvanīšu". 

Un tad ir visi tie, kas iznomā auto un nemāk ielikt ātrumā (tas ir, nemāk ielikt ātrumā auto ar AUTOMĀTISKO ātrumkārbu). Vai... nemāk iedarbināt auto. Smieklīgi? Nemaz ar nē.

Un kontrastam, jo tālāk uz ziemeļiem (un, lai cik tas interesanti nebūtu, uz rietumiem ar), jo cilvēki saprātīgāki un mazāk trulu zvanu. Kad nonākam līdz Kanādai, īpaši ārpus lielajām pilsētām, tad tipiski zvanītājs lieliski zina kur atrodas, viņam ir visi dati, zina kur vest un spēj pateikt priekšā kam zvanīt. Ir pieklājīgs, pacietīgs un jauks.

Starp citu, kontrastam, ja piezvana kaut kāds Hosē, Rosa, Maria vai Končita, tad arī viss ir kārtībā. Meksikāņi no Meksikas Meksikas izglābs Meksiku, es jums saku! Viņi ir tie, kas reāli saprot lietas, ir pacietīgi un kaut kādu Alehandro ar visu viņa drausmīgo akcentu ir iespējams labāk saprast kā dažu labu Peggie Sue no Kentuki, kas tur ir dzimusi un tur arī nosprāgs.

Un viņi ir rupji, ne visi protams, bet jūtams īpatsvars. Nepacietīgi pēc velna. Tādam vidējam zvanītājam šķiet, wtf, kāpēc man, kukurūzas lauka vidū, benzīnu atvedīs tikai pēc stundas? Vai tad jums jau nav iedarbināts Porsche 911, ar kannu benzīna priekš manis?

Nu, apmēram tāds priekšstats man bija par to, kādi ir Meksikas dienvidi pēc pirmā mēneša. Tad kaut kā sanāca saruna ar kaimiņieni par šo tēmu, kuras laikā dzima sekojoša ģeniāla atziņa - mums zvana stulbeņi, t.i., tie, kas aizmirst ieliet benzīnu, nav spējīgi nomainīt riepu, atstāj atslēgas aizdedzē ejot uz veikalu utml. Vienkārši dienvidos stulbeņu vairāk, jo tur cilvēku vairāk. Tāpēc arī šķiet, ka tur visi stulbi, gudrie auzās nonāk reti un ja arī nonāk, tad no sākuma izmēģina visus pieejamos līdzekļus, lai atrisinātu problēmu un zvana tikai tad, kad nevar tikt galā. Un zvana sagatavojušies.

Brīžiem smieklīgi, brīžiem skarbi. Kopumā nav sajūta, ka es gribētu vispār kaut ko darīt Meksikā. Pat tik daudz, kā ekskursijā uz Luiziānu nē paldies. Rietumkrasts ir OK, Austrumkrastā zemāk par DC labāk nelīst. Vidienē kā kur, Colorado, Utah ir ok, Oklahoma, Arizona galīgi nav ok. Dienvidrietumu - Jēzu pasargi mani no mēra un proletariāta ASV dienvidrietumos! Idioti ir arī Kanādā. Tikai viņus daudz grūtāk atrast.

Adoptētais meksikānis Huans Karloss

Nu ko, uzēdīsim! Neatkārtošu visu to filosofiju.

Šodienas ēdiens "Adoptētais meksikānis Huans Karloss". Vienkāršoti ņemot - gaļa ar dārzeņiem. Šo ēdienu šeit gatavoju diezgan bieži.

Ko mums vajadzēs (aprēķins uz vienu lielāku cilvēku, kas nav ēdis visu dienu un grib kārtīgi paēst, vai diviem ne tik lieliem vai, ne tik izbadējušamies (rly?) cilvēkiem, vai arī pēc tam ēdīs vēl saldo):

1 oranžu vai dzeltenu papriku;

1 sarkanu papriku;

4 selerijas kātus;

buntīti ar lokiem;

lielās salātu lapas;

gramus 40 rīvētu parmezānu, bet var iztikt ar jebkuru citu cieto sieru, kaut vai Džiugas;

maltus melnos piparus;

apmēram 100 mililitrus čilli banānu mērci - šo ar lieliskiem panākumumiem var aizstāt ar saldu (uzsvars uz SALDU) tomātu mērci kurai pievieno čilli piparus (pievienojot čilli piparus atceramies, ka viss asums ir sēkliņās, nevis mīkstumā, ja no čilli pipara izmet sēkliņas, tad tā pati paprika vien paliek pāri). Spilvas saldā tomātu mērce + marinētie Figaro čilli pipari derēs ideāli;

un, protams, pats galvenais GAĻA. Vajadzēs mums malto gaļu, vienalga cūka/liellops/kāds cits lops, galvenais, lai malta. Viennozīmīgi var izmantot arī sojas granulas. Patiesībā attēlos zemāk ir tieši tās, nevis kāds beigts lops. Cik daudz? A cik gribas? Zemāk redzamajai porcijai izmantoju ap 400 gramu liellopa gaļas ekvivalentu;

Nu un tad ir sāls pēc garšas, mazliet olīveļla cepšanai.

Kopējais pagatavošanas laiks - 20-25 minūtes.

Sakarsējam pannu ar nelielu daudzumu eļļas. Seleriju kātu sagraizam mazos gabaliņos,  metam iekšā pannā. Kamēr seleriju kāti sutinās, tikmēr tādos pašos mazos gabaliņos sagraizam arī abas paprikas. Daram to lēnām un mierīgi, lai dotu iespēju seleriju kātiem vieniem pašiem pasutināties minūtes 3-4. Kad šis laiks ir pagājis, metam klāt pie sakapātās selerijas arī abas paprikas. Samaisam un atļaujam dārzeņiem uz miermīlīgas uguns (1-10 uz 5) turpināt sust. 

Metam uz plīts otru pannu ar vai bez eļļas atkarībā no gaļas tipa. Ja trekna cūkgaļa tad, protams, taukvielas nevajag.  Cepam gaļu. Kamēr gaļa cepās ik pa brītiņam pamaisam dārzeņus un sakapājam lociņus, bet pagaidām ar tiem neko nedaram.

Dārzeņiem sautējoties un gaļai cepoties ņemam lielo šķīvi un, kā vienmēr, izklājam ar lielajām salātlapām. Kad gaļa jau gandrīz, gandrīz gatava un dārzeņi (īpaši selerija) sāk palikt tādi kā caurspīdīgi, tad iekaisam 2/3 no receptei atvēlētā parmezāna dārzeņos, pieberam arī piparus (daudz) un izmaisam kārtīgi. Atstājam vēl uz mirkli uz uguns. Tikmēr pieberam lociņus gaļai un pielejam arī visu receptei paredzēto mērci (zinātāji ievērtējiet mērces nosaukumu attēlā! LOL) izmaisam un atstājam uz mirklīti. Atceramies - pipari dārzeņos, čilli gaļā! Šajā brīdī ņemam nost dārzeņus un beram uz lielā šķīvja ar salātlapām. Pārkaisam atlikošo 1/3 ar parmezānu un beram pāri gaļu ar lociņiem un mērci.

G

Gardi sātīgi, bet vēderu nespiedīs un nebūs pārēšanās sindroma. Ļoti labi piederās gaišais alus, tipa Corona. Diemžēl bildē nav, ibo alus arī nav :c((. 

Labu apetīti!

P.S. Pareizi pagatavotam "Adoptētajam meksikānim Huanam Karlosam" ir jābūt asam. Ja nākamjā dienā sēžot uz poda mazliet svilst dibens, tad viss ir ok!

Nekārtīgi vai vienkārši no laukiem?

Virsrakstā formulētais jautājums mani nomoka pēdējos 3 mēnešus. Diemžēl man nav ar ko salīdzināt, tādā ziņā, ka nekur citur Kanādā izņemot šo provinci neesmu viesojies/strādājis. Ekskursija uz ak, dabas brīnumu nederēs, lai gan arī tur šo to varēja just no tā par ko rakstīšu zemāk.

Nu tad sāpe tāda, es dzīvoju mājā, kurā dzīvo vēl 3 meitenes. Visam būtu jābūt baigi kārtīgi, vai ne? Aha, gaidi ar maisu. 

Un tādas izlietnes nostāvēja 3 dienas. Bez jokiem. Taisnības labad piezīmēšu, ka vienmēr nav tik traki, bet tas, ka izlietnēs 95% laika ir kaut kādi nenomazgāti trauki ir fakts.

Šodien atnāku mājās no darba, pie kam biju veikalā, kas nozīmē to, ka 10 km vēl pa pilsētu norikšoju kājām. Un vakar bija ceturtdiena (tie kas zina, tie sapratīs). Un še tev, mājās neviena, abas pannas piecūkotas un visiem (nē, šoreiz ļoti konkrēti var uzrakstīt VISĀM) pie dirsas.

Es neesmu nekāds pedants, bet salīdzinot ar šito te jūtos kā tīrības un kārtības iemiesojums. Nu goda vārds, šajā mājā ir kā stereotipiskajā vecpuiša dzīvoklī.

Nezinu kā darīt, izteikt aizrādījumu? Apelēt pie cieņas pret citiem? Es taču tomēr visus traukus kurus lietoju nomazgāju uzreiz pēc lietošanas - citiem arī vajag, tikai loģiski būtu prasīt to pašu pret sevi. Velns viņu zina kā te ir pieņemts. Varbūt traktēs to kā uzbrukumu feminismam un dzimumu vienlīdzībai. Tad gan nebūs labi. Tas jau nekas, ka sievietei pēda no dabas īsāka, lai tuvāk izlietnei varētu stāvēt, modernajā kultūrā tas vairs neskaitās.

Tajās pārējās mājās kur esmu bijis arī ir tendence uz bardaku. Arī darbā ir tendence uz bardaku. It kā visi pieauguši cilvēki, taču nē, sēž pie datora, ēd un tukšo čipšu paku glīti saloka un... aizbāž aiz datora. Nu WTF! 

Veikalos arī bardaks, ja tā padomā. Preces sakrautas kalnos, grēdās un vaļņos. 

Pagalmos arī bardaks, ne tā, ka Makdonalda iepakojumi izmētāti, nē. Nu, indiāņu apdzīvotajos pagalmos gadās arī tā, bet kopumā nē. Drīzāk tā, ka nav ieguldītas nekādas pūles, lai būtu kaut kāds estētiskais elements. Tur puķe kāda, skulptūra vai vēl kaut kas.

Tas laikam pieder pie tās pašas "brīvības" koncepcijas. Viņi visur jūtās kā mājās. Jo nav tā, kā būtu šausmīgi netīri, vai nenormāli piedrazots, kā gadās vienā otrā Rīgas mikrorajonā redzēt. Bet tā kopumā pavirši un nekārtīgi. 

Faktiski tagad tā domāju un saprotu, ka tā ir viena no tām netveramajām lietām ar ko Eiropa ir savādāka. Eiropā cilvēki kaut kā grib, lai ir smuki. Lielāks dārziņš, mazāks dārziņš, kāda kuram rocība, bet ir tas estētiskais elements visā, vai tas apģērbs, vai kosmētika, vai dārziņš, vai māja, vai vienalga kas. Šeit nav svarīgi vai smuki, svarīgi, lai ērti, funkcionāli. Vai varbūt nevis tā, ka nav svarīgi, lai smuki, bet izpratne par to ir savādāka. Gaume citādāka. Lai gan, kā smejies - par gaumi nestrīdās un nerunā, gaume vai nu ir, vai nav. 

Nu jā, patērētāju kultūra... Smukam jābūt iepakojumam un apdrošināšanas māklerim.

How are you?

Vienreiz mazliet izplūdu par šo tēmu. Šodien laikam beidzot sapratu, kas par lietu.

Kaut kad lasīju par Japānu sekojošu lietu - ja tu esot japānā prasīsi kādam vietējam (rādot tavuprāt pareizā virzienā) vai tur ir objekts X, tad japānis 99% gadījumu atbildēs, ka ir gan, neatkarīgi no fakta vai objekts tiešām ir tajā virzienā vai nav. Tas tāpēc, ka viņš nevēlas tevi apbēdināt un lietot vārdu nē. Tāpēc viņš labprāt apstiprinās, lai tikai tu justos labi.

Man ir sajūta, ka Kanādā ir kaut kas līdzīgs. "How are you" tipa frāzes tiek jautātas, lai tu varētu atbildēt pozitīvi un labums abiem - gan tam kurš jautā, šķiet, ka pasaulē viss ir kārtībā, gan tam kuram jautā nākas teikt, ka viss ir kārtībā un kā mēs zinām no propogandas teorijas, jo biežāk kaut ko atkārto, jo lielāka iespēja, ka tā sāk uzskatīt. 

Esmu arī novērojis tādu kanādiešu sociālo iezīmi - ja tu prasi kanādietim kaut ko, ko viņš šobrīd nezin/nevar izdarīt, tad viņš apsolīsies, ka noskaidros/izdarīs, bet tas brīdis kaut kā nepienāk. Skaidrs tak, viņš negrib teikt, ka nezin vai negrib darīt, jo tas nav smuki un tu būsi apbēdināts. Pie kam, esmu novērojis šo parādību pat profesionālās attiecībās (t.i., darbā, jautājumos, kas tieši saistīti ar darbu). Interesanti, ka tad, ja ir iespējams to lietu noskaidrot/izdarīt uzreiz, kanādietis metīsies darbā atspēries.

Te nu ir jāsaprot, ka kemot vērā to egocentrismu, kas valda Ziemeļmeksikā, nevar taču būt tā, ka šajā pasaules brīvākajā, demokrātijas spārnotajā vienlīdzīgo iespēju utopijā kādam var būt slikti vai šajā pārpilnības zemē kādam var pateikt "nē", vienalga kādā jautājumā. Jo te taču ir visas brīvības, kuru saglabāšanas dēļ ir vērts sarīkot pa kariņam, reizi pāris gados tāltālās zemēs, aiz trejdeviņiem kalniem. Galu galā visiem zināms, ka bādaini onkuļi ar veciem kalašņikoviem jādami uz ēzeļiem var iznīdēt visas brīvības. Simtiem reižu pierādījies.

Un empātijas izrādīšana ir no tās pašas kategorijas. Valsts taču rūpējas par tevi un tev nav jādomā, ko valsts var dot tev, pareizi ir domāt, ko tu vari dot valstij un visiem pārējiem pilsoņiem. Ja ne materiāli, tad vismaz emocionāli. Nav pareizi izrādīt savas grūtības, jācīnās pašam, bet ja redzi, ka kādam grūti, tad vismaz jūti līdzi.

Un strādā tak! Nu neskaitot tos retos brīžus, kad izrādās, ka vienmēr jaukais un izpalīdzīgais, par dzīvi nesērojošais kaimiņš ir nogriezis kādam galvu, jo nav varējis sabalansēt iekšējo spriegumu starp publisko un privāto "sevi". Bet tā ir psihiatru un psihologu vaina. Galu galā, neba nu velti ir izdomātas dažādas ripiņas, ko uzēst grūtā brīdī, lai visas bēdas nokristu no pleciem un cilvēks būtu brīvs kā putns debesīs. 

Indiāņi

Kā atceraties no šī ieraksta, Kanādā kopumā un atsevišķās provincēs īpaši, ir aktuāls tas neviennozīmīgais indiāņu jautājums. 

Politkorektā un oficiālā versija ir apmēram tāda, kā aprakstīju. Atgādināšu - vienkāršoti ņemot: dzīvoja indiāņi -> atbrauca baltie, nolika viņus vēzītī -> indiāņi zaudēja gandrīz visu savu kulturālo mantojumu -> baltie cykas, vēl piedavām izrāva šos no ģimenēm -> tagad nabaga indiāņi dzīvo kā māk, bet praktiski nemāk nekā, ibo nebija no kā mācīties. Nu tie baltie пидоры kaut kādi, ar vienu vārdu sakot. Getto ierīkoja un pat atvainoties nevīžo kā nākas.

Versija izklausās ļoti pareiza, lai arī, man, kā kārtīgam ciniķim tur daudzi faktori liekas tādi aizdomīgi, kaut vai tas sīkums, ka indiāņu vēsture pat pirms balto atbraukšanas ir galēji asiņaina, līdz pakāpei, kad viņiem kardināli nācās mainīt visu savu varas struktūru un radīt līgumu sistēmu, kuru, kā runā ir nočiepis viens otrs bārdains onkulis un pa bišķim iecepis Meksikas Konstitūcijā, bet te es oftopikā aizeju. 

Lai kā tur būtu, kā gadījās kā ne, sagadījās man parunāt par šo jautājumu ar vēl dažiem vietējiem iedzīvotājiem, tajā skaitā ar vienu métis. Tas métis, starp citu, ļoti sakarīgs onkulis, arī datoriķis. Miera pīpi sapīpējām, mierīgi palikām. Tas kanādiešiem dikti patīk, miera pīpes pīpēt. Un internetā (lasīt: feisbukā) sēdēt. Bet atkal oftopikā aizgāju. 

Nu tad, lūk šajās sarunās uzzināju, ka Kanādā ir arī nepolitkorektais viedoklis par indiāņiem. Starp citu, pats vārds "Indiānis" ir nelabs. Gandrīz kā N-vārds Meksikā. Nu jūs zinat to vārdu, sākas ar "N". Nē, ne "Noobs". Un arī ne "Numismāts".

Nepolitkorektais viedoklis ir šāds: "Tie smerdeļi, ko viņi no sevis iedomājas! Valdība viņiem apmaksā mācības, mājas, dod zemi un katrā darbavietā viņiem ir priekšrocības!" un "Ko viņi te čīks par to, ka nevar dzīvot savā tradicionālajā dzīves stilā, ja viņiem pat tiek dotas harvest rights (ieskaitot jaukteņus) bet viņi turpina rīt saldētas picas un čīkstēt, tā vietā, lai aizietu nomedīt briedi!" un "Tu zini, ka daudzām indiāņu sievietēm, tas ir normāls bizness taisīt maksimāli daudz bērnus, tad laba nauda pabalstos sanāk, bet nu tu jau nojaut, ka neba nu bērniem viņa to naudu tērē." utt, utjpr.

Savukārt skumjā epizode ar nočieptajiem bērneļiem šādā nepolitkorektā gaismā izskatās šādi: "(uz manu jautājumu par to, kā tad ar atbildību, kas teorētiski būtu jāuzņemas baltajiem no sākuma atskanēja histēriski smiekli, pēc brīža sekoja arī paskaidrojums) nu ja, to jau tev noteikti šitie jaunieši sastāstījuši. Gribi zināt  Kanādas valdības loģiku šādai rīcībai? Viņi gribēja izaudzināt britus. Brūnus pēc ādas, bet britus, pēc uzvedības, nu zini, disciplīna skolā, mācības, mācības, mācības, kultūra, manieres un tējas dzeršana. Bet tur sanāca tā problēma, ka tie bērni nekad mūžā nebija saskārušies ar vārdu "nedrīkst" un ar to, ka tad kad ir jābūt klasē, tad ir jābūt klasē un jāklausās skolotājā. Viņiem visa tā mentalitāte nebija savietojama ar britu audzināšanas sistēmu." 

Šis kontrasts starp dažādiem viedokļiem lika man iedziļināties un aizdomāties. Zemāk seko tas, kā es izprotu visu to lietu.

Tātad, dzīvoja reiz indiāņi līdz kamēr atbrauca baltie. Vēstures annālēs ir gana labi aprakstīts, kā gan briti, gan francūži lēnām apguva Kanādas teritorijas. Sākumā sanāca starp slikti un pavisam slikti. Daudzas pirmās kolonijas izmira, pie kam dažas vairākkārtīgi. Skarbi apstākļi, vietējo cilšu uzbrukumi un nepietiekama sagatavotība, iespējams arī motivācija. Bet jāpiezīmē, ka lielākoties runa bija par tirdzniecību - baltie veda cirvjus, zirgus (jā, jā zirgus, ja nu jūs nezinājāt, Ziemeļmeksikā līdz spāņu atbraukšanai zirgu nebija, arī savvaļas mustangi ir spāņu zirgu pēcteči), kviešus, spoguļus, kramu, audumus utml, pretī iepērkot pamatā ādas, daudz, daudz ādas. Un tā problēma, kura saistībā ar aborigēnu noziedzību šobrīd ir aktuāls temats Kanādā manuprāt sākās tieši šajā brīdī, vēlāk paskaidrošu kāpēc.

Tad, pieaugot abu pušu ambīcijām, kā arī eiropiešu kariem savā starpā (UK vs FRA pēcāk arī CAN vs USA) situācija sāka pasliktināties. Kari, posts un iznīcība. Slimības un bads. Bet nevarētu teikt, ka viena puse bija daudz ļaunāka vai labāka kā otra. Tas ka baltie bija viennozīmīgi labāk organizēti karotāji ar nesalīdzināmi labāku bruņojumu ir viens, taču karš ir karš un kā saka "war does not determine who is right, war determine who is left". 

Nu, beidzās tas viss, protams, tāpat kā visās pārējās koloniālajās kampaņās - riebīgie imperiālisti no Eiropas uzvarēja. Tajā pat laikā, lai arī lielākā daļa eiropiešu bija visnotaļ augstās domās par sevi un savu rasi, viņi nenodarbojās ar to, ka slēpa savas tehnoloģijas un zināšanas un jau ap 1850. gadu visi indiāņi dzīvoja pēc savās mājās, celtās ar eiropiešu instrumentiem, izmantojot eiropiešu zināšanas un sāka neglābjami un fundamentāli nodzerties. Tā nodzeršanās vispār ir tāda lieta, kas īpaši raksturīga visām tām kultūrām kurām dabiski nav bijis sava stiprā alkohola. Vai tie būtu indiāņi Ziemeļmeksikā, vai aborigēni austrālijā, dzirdams viens un tas pats stāsts - nezin mēru, dzer kā Koļa, traktorists 1977. gadā ciematā Малохуйсвенка, kaut kur pie Urāliem. Tikai atšķirībā no Koļas, akna amatieru līmenī.

Tad valdība uz to visu skatījās, skatījās un padomāja "Nav kruta" un nolēma ņemt un pārtaisīt visu to paaudzi (btw Austrālijā izmēģināja līdzīgu taktiku). Pilnīgi nesanāca, bērneļi nebija valdāmi, sistēma nestrādāja. 

Un te ir mans skaidrojums, kāpēc nestrādāja. Indiāņiem nebija pieņemti miesas sodi. Bērni bija ļoti patstāvīgi jau no mazotnes. Kopā ar mātēm un tēviem katrs indiāņu bērnelis kaut ko strādāja, ibo no tā bija atkarīga viņu izdzīvošana. Mazākie lasīja zarus ugunij, ogas, sēnes utml. Taisīja kaut ko nebūt, pina grozus vai ko nu viņi tur darīja. Lielāki jau ķēra zivis. Vēl lielāki gāja medībās, karot utml. Sistēma, ka tev ir jādara kaut kas savas komūnas labā bija pati par sevi saprotama, faktiski - neizbēgama. Atnākot eiropiešiem sanāca tā, ka jebkuru darbu varēja izdarīt daudz, daudz efektīvāk. Sākot ar elementāru brieža nomedīšanu no desmit reizes lielāka attāluma, izmantojot karabīni, beidzot ar lietu transportēšanu izmantojot ratus (indiāņi, kā jau kārtīgi nesamaitātie prāti nepazina riteni). Nerunājot par tādiem sīkumiem, kā galdniecības instrumenti, dārzniecības instrumenti, industriāli pīti zveju tīkli n'shit.

Kas nozīmēja to, ka katra indivīda iesaistīšanās savas izdzīvošanas nodrošināšanā vairs nebija obligāta. Situācija vēl pasliktinājās attīstoties valsts sociālajai sistēmai, misionāru skolām utml. Pārtika, medicīna, protams, ne tā, lai dzīvotu kā Donalds Trumps, bet pietiekami, lai izdzīvotu, kas arī bija primārā vērtība gandrīz visu indiāņu vērtību skalā. Šis nodrošinātais izdzīvošanas līmenis plus tajā pašā tradicionālajā sistēmā iekļautā bērnu patstāvība un centrālās autoritātes neesamība faktiski arī degradēja to indiāņu civilizāciju, kas te mita. Tika pašsaprotami uztverts, ka indiāņu bērns var kaut kur iet un kaut ko darīt, tak parūpēsies par sevi pats, galu galā, mūsu senči tā dzīvoja... Kas kā saprotat, ir pretrunā ar kārtīgas britu koloniālās skolas koncepciju. Un tā kā šādi bērni radās tādiem pašiem, par kādu paraugu un autoritāti var būt runa?

Starp citu līdzīgi, kā šobrīd degradējas milzīgs jauniešu slānis Eiropas attīstītajās valstīs. Pārāk maz pienākumu, pārāk labs nodrošinājums. Ne velti gandrīz visas labklājīgās valstis šobrīd pēdējo simts gadu laikā ir piedzīvojušas postošus karus vai badu, vai abus. Arābi Kuveitā, AAE un Saūda Arābijā pirms simts gadiem smiltis uzkoda, saldajā, jo cita nekā nebija ko ēst. Islandieši un Norvēģi sprāga badā ēdot ķērpjus. Par kariem Eiropā pat nesākšu runāt. Faktiski arī Kanādā vēl pirms 150 gadiem ne par kādu labklājību nevarēja runāt. 

Bet tad, pāris paaudzes kārtīgi pastrādāja, pāris jaunas tehnoloģijas, dabas resursu industriāla apguve un Voilā! Visi laimīgi kā cūkas sūdos.

Kanāda šobrīd piedzīvo to periodu, kad bērnus sāk radīt tā paaudze, kas ir saņēmusi mantojumā mājas, kuru hipotekārais kredīts ir nomaksāts un vecie īpašnieki lēnām nomirst, sasniedzot 70-80 un vairāk gadus. Nav nekāda iemesla iespringt. Biju ciemā pie vienas tādas ģimenes, kura saņēma glaunu, divstāvīgu māju mantojumā. Abi strādā minimālā + bišķiņ alga, 3 bērni. 5 kaķi. 3 suņi. Viss mājīgi un forši, bet arī - baigais chill, nejūtu nekādu ambīciju. Miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts.

Cik noprotu, tieši tā pati situācija ir Meksikā un daudz kur Rietumeiropā. Par laimi vai nelaimi, nezinu pat kā teikt, nedraud Latvijai :c)), labklājības līmenis nav tas un līdz hipotekāro kredītu nomaksai strēķīti jāpagaida.

Ok, nu gan pietiks, izplūdu pamatīgi.

Svētdienas vakara humorz

Kas kopīgs gumijas lēcējiem un aktīvajiem gejiem?
Ja plīst gumija, tad viņi ir dziļos sūdos.

33.33333% reality check

Patiesībā, nu jau mazliet vairāk, kā 1/3 sava (teorētiskā) termiņa esmu pavadījis Kanādā. It kā daudz, bet no otras puses - vismaz divtik vēl priekšā.

Vai kas ir savādāk, kopš iepriekšējās reizes, kad aprakstīju kā jūtos? 

Nu, vasara tuvojas beigām. Patiesībā varu teikt tā, ka klimatiski vasara Winnipegā ir vienkārši LIELISKA. Kā sākās jūnija otrajā nedēļā tā līdz šim brīdim nav beigusies. Vēl vakar (31. augustā) bija +29. Lietus minimāli, pa visu vasaru, zem lietus tiku divas reizes. Visu laiku saulains un sauss.

Esmu iepazinies ar kaimiņiem, dažiem mājas iemītnieku draugiem un radiniekiem, kas ir devis iespēju redzēt ko vairāk no Kanādas un izbaudīt dažādas aktivitātes.

Jūtos komfotabli savā darba vietā, tādā ziņā, ka zinu ko daru un kā vajag darīt visas tās lietas, kas jādara, ko uzņēmums ir novērtējis piedāvājot man permanentu pilna laika slodzi, kas ir Nr. 1 noteikums, lai es varētu pretendēt uz rezidenta statusu Manitobā. Tiesa, joprojām kremt tas, ka nākas darīt darbu kurā praktiski necik neizmantoju savas zināšas un pieredzi, bet tāds nu ir imigranta liktenis.

Ir iestājusies zināma rutīna sadzīviskā ziņā, tas ir, zini kad, kur un ko jāpērk, kad tiks mazgātas drēbes, cikos jāiet gulēt utml. Plus visu dienu vienāduma sajūta.

Nu jau 2 mēnešus neesmu nopircis pat mazu mazītiņu alus pudelīti/saldējumu/čipsus un tamlīdzīgus kārumus. Taupu naudu. Tas gan nenozīmē, ka nesanāk iedzert - kanādiešiem patīk iedzert un sanāk tikt uzaicinātam iedzert, teiksim, pie kaimiņa.

Bet psiholoģiski atrodos dziļākā ielejā. Atšķirtība no ģimenes ir vēl daudz nepatīkamāka lieta kā šķita sākumā. Sāku saprast, ka trimda var būt ļoti smags sods. Tagad par ģimeni domāju katru rītu un katru vakaru un pa dienas vidu ar. Šodien ir kāzas manai māsai...

Vēl viena smaga lieta - ja pirmajos divos mēnešos kad ierados Kanādā bija daudz lietas, kas tracināja un iekšēji biju jau nolēmis, ka pēc gada braukšu atpakaļ un beigta balle, tad tagad vairs nezinu, kas ir tas "pareizais" lēmums. Tāpat kā nezinu vai vērts strādāt skaistās nākotnes vārdā. Vienā teikumā - nav skaidrs iet pa labi, pa kreisi vai taisni, aizdomas, ka visur zirgu atņems, tikai nav skaidrs ar kādiem nosacījumiem :c)). Respektīvi, nav 100% pārliecības par savas rīcības "pareizību". Tiesa, vienlaicīgi ar smagumu tas ir arī  interesanti, man patīk situāciju analīze un lēmumu pieņemšana.

Starp citu, joprojām un pat vēl vairāk tracina visi šie "how are you". Ja sākumā vienkārši uztvēru kā kultūras atšķirību tad tagad sāk nežēlīgi krist uz nerviem. No otras puses, jo diena, jo vairāk pārliecinos, ka kanādieši tiešām ir nesavtīgi un izpalīdzīgi, līdz pārsteidzošai pakāpei. Ļoti jauki ļaudis, ja ne tas "how are you".

Vēl novēroju, ka pamazām mainās ēdienkarte, piena un miltu produktu patēriņš iet mazumā, kamēr dārzeņu, pat tādu, kādus agrāk nekad neesmu ēdis, aug. Sakarā ar visu rutīnu, ieviesies arī režīms ēšanā un rezultāts -10kg. Tur gan, jādomā, vēl ir nopelns gan minētajai ēdienkartes maiņai, gan tam, ka, ka mana darba vieta ir ~5 km no mājas un šo ievērojami biežāk mēroju kājām, kā ar transportu, līdzīgi kā sanāk doties uz veikalu iepirkties - "labais" veikals ir apmēram 6 km no mājām. 

Kopumā, spriežot pēc pavadītā laika, domāju, ka grūtākie brīži Kanādā būs nākamie divi mēneši, līdz brīdim, kad būšu pavadījis pusgadu armijā Kanādā. Lai cik dīvaini nebūtu, ļoti bieži dzīvošana šeit man asociējas ar armijā pavadīto laiku. 

P.S. Jo vairāk tādu ziņu kā šī, jo vairāk man šķiet, ka doma braukt uz Kanādu bija sasodīti laba.