Ziema

Teikšu jums tā, Winnipegā ziemās ir auksts. Un ziema ir gara. Kā 10. Novembrī uzsniga 40 centimetri, tā sniega mazāk nav palicis. Novembra beigās bija jau -29. Tagad ar pārmaiņām, dažreiz -30, dažreiz -10. Vienreiz pat atkusnis bija uz 2 dienām. Pa dienas vidu bija +2. Šobrīd -27, rīt būšot -35. Un ziema, pēc nostāstiem, būšot vēl vismaz divus mēnešus.
Trakākais ir tad, kad ir vēl arī putenis. Te, atšķirībā no Latvijas, mēdz snigt arī kad ir -30. Un tad, ja ir vējš sejā, tad ir briesmīgi, šķiet, ka ar nazi sejai ādu velk nost.
Vēl te ir tāda lieta, ar ko nebiju familiars pirms tam - "Wind chill". Tas ir, ja termometrā temperatūra ir -20, tad izmantojot vēja ātrumu tiek kalkulēta tā temperatūra, ko "sajūt" ar ādu un tā ir galīgā temperatūra, kas var būt par 10 - 15 grādiem zemāka. Ideja tāda, ka bezvējā tik ļoti nesalst, bet vējā siltuma zudumi ir daudz ievērojamāki (!šajā ierakstā minētās temperatūras ir reālās, nevis ar Wind chill, ibo es uzskatu to par māžošanos un velna krāsošanu par melnāku kāds tas ir).

Bet kopumā jāsaka tā, ka Winnipega ir ļoti labi piemērojusies ziemai. Tāds putenis kāds Latvijā izraisītu vispārēju satiksmes paralīzi, te tikai mazliet palēnina kustību. Sniegu tīra operatīvi un masveidīgi. Gods un slava vietējiem ceļu dienestiem. 

Arī zemās temperatūras neko daudz nekaitē, vienīgā diena, kad varēja just, ka ir lielāks pieprasījums pēc Roadside Assistance bija kad naktī bija -37, tad nākamajā dienā daudziem piepīpēt vajadzēja.

Starp citu, te ir tāda lieta izplatīta, kas saucas "Block heater". Gandrīz katram auto tāds ir. Palīdz.

Parasti kaut kur no priekšas karājas vads, ar štekeri, kuru iesprauž pagarinātājā (pa kreisi var redzēt divus gab) un uztur  motoru siltu.

Vēl viņi, sekojot vecajām indiāņu tradīcijām, ziemēs uz upēm ierīko ceļus. Pilsētā ierīko gan slidceļus, gan gājēju ceļus.

Platākais celiņš no eglītēm pa kreisi ir slidotājiem. Pa labi gājējiem.

Ierīkotas ir arī dažādām vajadzībām paredzētas vietas. Lai slidotājam nav krūmi jāmeklē.

Kas ziemā ir labi - visi diedelētājindiāņi un bomži no ielām un autobusu būdiņām pazūd. Starp citu, līdz pat šim brīdim neesmu lasījis ne par vienu nosalšanas gadījumu. Tas netiek uzskatīts par pietiekami ievērojamu jaunumu vai tiešām neviens nesalst? 

Kaut kad minēju, ka kanādieši pret aukstumu izturīgāki. To var redzēt arī, piemēram, celtniecībā. 

Šo būvi, kurai eju garām katru dienu nākot no darba, sāka celt Novembra beigās un tur celtnieki  strādāja pat pie -30.  Kas man šķiet visai dīvaini, jo esmu dzirdējis, ka tas nav ļoti pareizi. Varbūt citas tehnoloģijas?

Un jā, joprojām man nav nekāda pienācīga ziemas apģērba. Kā izlīdzos? Skrienot. Uz darbu skriešus līdz autobusa pieturai. Atpakaļ no darba, atkarībā, no aukstuma vai nu ātrā solī, vai vienu, divus kilometrus paskrienot, kamēr uzsilst ķermenis un tad atkal ātrā solī. 

Pēdējais joks

Nu ir laiks ierakstīt savu personīgo favorītu. Šis joks liek man smieties katru reizi, kad to atceros.

Hebrona, Izraēla. Piektās klases vēstures stunda, tēma - holokausts. Skolotājs aicina skolniekus, kuriem kāds radiniekis ir gājis bojā koncentrācijas nometnē, pastāstīt par to.
Nu, Ihudam vectēvs gāja bojā Aušvicē, Sārai - Būhenvaldē, Benjaminam vecāmāte gan pārdzīvoja nometni, bet zaudēja visus radus. 

Te arī Išmails iesaucas: "Arī mans vectēvs gāja bojā koncentrācijas nometnē."

Skolotājs līdzjūtīgi: "Jā tā ir traģēdija, vai tu zini ko vairāk kā tas notika?"

Išmails: "Zinu gan, nokrita no sargtorņa."

Skolotājs šokā pietrūkstas kājās: "KOA?!?!?"

Išmails: "Es pajokoju."

Skolotājs nomierinās un apsēžas.

Išmails: "Viņš tikai salauza kāju."

Kaķim depresija

Vai precīzāk, ne depresija, bet gan "anxiety disorder". Kā tā, jautāsiet? Vai kaķis bija pie psihiatra? Nē, kaķis pie psihiatra nebija, kaķis bija pie veterināra un viņš (jādomā telepātiski) noskaidroja, ka kaķim ir psihiska rakstura problēmas. Izrakstīja antidepresantus. Kaķim. Tagad kaķis (jādomā laimīgi) gulšņā pa stūriem. 

Bet kā vispār nonāca līdz tam, ka kaķi veda psihi baudīt? Kaķis ņaudēja. Kaķis pievērsa sev uzmanību ne tikai tad, kad gribēja ēst, bet arī tāpat. Tas tika traktēts kā "nenormālisms" jo "normāli kaķi tā neuzvedas, normāli kaķi nemēģina pievērst sev uzmanību". Really?

Un, bez tam, maita traucē gulēt, tāpēc, ka pa nakti staigā apkārt un ņaud. Es gan tajā pašā mājā dzīvoju un man gulēt netraucē, bet lūk, kaimiņienei aiz sienas traucē. Kad mēģināju atgādināt, ka kaķi vispār ir tādi kā pa pusei nakts dzīvnieki uz mani skatījās, kā tādu, kuram arī vajag tableti. Kad mēģināju noskaidrot, kā tieši tas veterinārs noteica, kas kaķim galvā, manu jautājumu nesaprata. Tas taču veterinārs, viņš kaķu valodā runā (ar britu akcentu), dumš esi, nesaproti? Kad es mēģināju izvirzīt domu, ka varbūt veterinārs skatījās uz saimnieku, ne kaķi un vienkārši taisīja biznesu pārdodot tableti it kā kaķim, bet patiesībā saimniekam, tad mums saruna īsti vairs nesanāca.

Vienkāršāk iedot kaķim tableti, jo uzņemties atbildību par savās mājās ievazātu dzīvību ir pārāk sarežģīti, neiesi taču veltīt laiku kaķim. Galu galā, tagad tabletes ir visam, Welcome to our chemical future!

Tagad man ir depresija, būs kāda kaķa tablete jānočiepj.

Smieklīgākais joks pasaulē

Esmu dzirdējis par diviem (britu?) zinātnieku izveiktiem pētījumiem, kuros tika noskaidrots, kurš ir pasaulē smieklīgākais joks. Tātad, joki ir vismaz divi. Nolēmu uztaisīt ierakstu emuārā, ja ne savādāk, tad vismaz kā hrestomātisku vērtību. Visdrīzāk, ka paši pētījumi (te viens) ir safabricēti, lai gan konteksts bija visnotaļ nopietns, vismaz attiecībā uz pirmo tika minēti daudz un dažādi kritēriji, tādi kā joka "smieklīgums" dažādu kultūru pārstāvjiem un tamlīdzīgi.
Un tātad:

Pa mežu iet divi mednieki. Te pēkšņi viens no viņiem sabrūk, neelpo, acis pārgrieztas, nemirkšķina, šķiet ka miris.
Otrs panikā zvana glābējiem: "Man te draugs saļima, šķiet, ka miris, ko darīt?".
Glābēji: "Bez panikas, palīdzēsim, vispirms vajag pārliecināties vai viņš tiešām ir miris."
Brītiņu valda klusums, tad atskan šāviens un otrs mednieks atkal pie telefona: "Ok, tālāk ko?"

Politkorekti, pastulbi, bet nelielu smaidu izraisīja.

Otrs joks ir izteikti politnekorekts, pilnīgi noteikti nebūs saprotams visās kultūrās, bet, ja atceros kontekstu, tas bija tikai Eiropas līmeņa pētījums.

Kāpēc nošāvās Hitlers? Saņēma rēķinu par gāzi!

Manuprāt smieklīgi :c))

Protons 100

Sen te neviena recepte nav bijusi. Jāieliek kāda, pie kam apzinoties, ka tā būs pēdējā...

Par recepti runājot, tas ir rezultāts pārdomām par to, kā nodrošināt proteīnus, taukus un siltumu ziemā, tā lai nav dārgi, ir vienkārši, pietiekami ātri, garšīgi un var uztaisīt pusnedēļai uzreiz. Tā tapa zupa Protons 100.

Tātad, ko mums vajag:

400 gramu izmērcētu pupiņu (iepriekšējā vakarā iemērktas ūdenī)

1 vai 2 selerijas kātus

Olīvas (tikai un vienīgi zaļās, ideālajā gadījumā ar kauliņu, melnās likt ir praktiski bezjēdzīgi), kādi 100 mililitri

viens liels sīpols

apmēram 250 ml (viena glāze) rapšu vai olīveļļas

tikpat (viena glāze) tomātu mērces, spilvas saldā būs ideāla

bundža konservētas kukurūzas

ap 250 grami desa - mednieku, žāvētās, sardeles, vai kā manā gadījumā - sojas desa, bet tikpat labi arī kāds speķis arī ies cauri.

ķiploki

karijs - obligāti

pārējās garšvielas, kas nu kuram patīk un šķiet, ka iederās zupā, ko liku pats minēšu zemāk

Startējam ar to, ka lielā katlā lejam iekšā eļļu, uzkarsējam, beram iekšē sakapātu sīpolu, ļaujam vārīties eļļā, sakapājam seleriju, ļaujam vārīties, saspaidam un sakapājam ķiploku, beram iekšā, attaisam bundžu ar kukurūzu, nolejam šķidrumu un arī katlā. Šajā brīdī vēl iesaku pievienot arī kādus piparu un/vai koriandra un/vai sinepju graudus, atkarībā no garšas vēlmēm. Ļaujam tam visam vārīties eļļā kādas 3 minūtes, kamēr sīpoli caurspīdīgi, selerija arī paliek tādā kā caurspīdīga, bet ne tik ļoti kā sīpoli.

Sastāvdaļas vārās eļļā, līdz sīpoli caurspīdīgi, bet selerija vēl ne.

Kad nu ir vajadzīgā stadija, lejam iekšā tomātu mērci, izmaisam, atļaujam pasutināties kādu pusminūti, tad beram iekšā visas pupiņas un pielejam ūdeni, atkarībā no katla izmēra protams, bet jādomā, ka vismaz divi litri būs jālej.

Kad sāk vārīties, tad nogriežam mazāku uguni, metam pannu uz uguns, sagriežam gabaliņos desu/soju/speķi vai kas nu mums ir no šīs kategorijas, apcepam (bet nepārcepam) un beram iekšā katlā, pievienojam olīvas un ļaujam tam visam vārīties kādu brīdi. Cik, tas faktiski ir atkarīgs no izmantotajām pupiņām, jo šī zupa ir gatava tad, kad ir gatavas pupiņas. Visvienkāršākais, portams, ir izzvejot pa kādai pupiņai un pagaršot, bet kopumā pēc sajūtas kopējā vārīšanās aizņem minūtes 10 (runa ir par sarkani/brūnajām pupiņām - kidney beans). Kad jau šķiet, ka nu gandrīz gandrīz gatavs, tad beram iekšā kariju (daudz), dilles. Es esmu atklājis, ka mārrutki ir labi izmantojami garšas buķetei. Ja ir pieejami, tad piešaujam pāris ēdamkarotes klāt. Pavāram vēl 2 - 3 minūtes un gatavs!

Ļoti vienkārši, ātri, bet ziemā - uhh cik labi, kad pa aukstumu jāvandās. Gan kalorijas ir, gan sildošās garšvielas un nav arī pārāk trekni.

Korporatīvā eksistence

Atruna! Garš un garlaicīgs ieraksts, kurš neko jaunu par Kanādu nepastāstīs. Korporatīvās ikdienas un personīgā sašutuma atspoguļojums virtuves klaču līmenī. Intelektuālo pastāstu, filosofisko atziņu, dabas aprakstu un pornogrāfisko sižetu cienītājiem ieteicams apdomāt labi, vai ir vērts tērēt laiku lasot.

Pirms darba Kanādā nekad nebija nācies strādāt ne lielā, ne mazā korporācijā, nedz arī vispār kādā uzņēmumā ko varētu nosaukt par "lielu", par valsts uzņēmumiem nerunājot. Tāpat neesmu bijis iesaistīts kādos tiesu darbos, komplicētās īpašumu lietās, licenču/atļauju saņemšanā un tamlīdzīgi. Līdz ar ko nebija sanācis izbaudīt visu to, ko dēvē par "birokrātiju". 

Tagad esmu ierijis pamatīgi to visu neizprotamo hierahijas shēmu, kad nav skaidrs, kurš par ko ir atbildīgs, kad dažādi departamenti dublējas pienākumos, kad nonākot kādā nebūt apputējušā instrukcijā neaprakstītā situācijā viss lielais aparāts vienkārši apstājas.

Kapitālistiskajā sistēmā tiek uzskatīts, ka valstij piederoši uzņēmumi strādā neefektīvi, tos vajag privatizēt jo privātā uzņēmumā vienmēr sekos līdzi tam, lai viss tiktu darīts maksimāli efektīvi. Godīgi pateikšu, man brīžiem ir grūti iedomāties kur vēl neefektīvāk var darīt visu to, ko es redzu notiekam tajā sfērā kur strādāju. Pie kam, runa nav par to uzņēmumu kurā strādāju konkrēti es. Runa ir arī par to pašu BMW un Avis. Jeb precīzāk šo firmu gadījumā es varu runāt par darba metodēm un vienas konkrētas uzņēmuma daļas darba stilu, kamēr sava uzņēmuma gadījumā varu runāt gan par to, gan ar arī iekšējo lietu norisi.

Viena lieta ir katastrofālā neelastība un nespēja pielāgoties situācijām. Divi konkrēti piemēri, lai būtu uzskates materiāls. 

BMW, kā visi ražotāji savām pašgājējkarietēm nodrošina garantiju. Šīs garantijas ietvaros (un izmantojot tādu kā abonentprogrammu arī pēc garantijas beigām) tiek nodrošināta Roadside Assistance, jeb Palīdzība uz Ceļa. Viss kā pie cilvēkiem - ja beidzās benzīns tad mazliet aizvedīsiem, lai var tikt līdz tuvākajai DUS, ja caura riepa tad nomainīsim utml, bet ja vajag - aizvilksim līdz tuvākajam dīlerim, vienalga cik tālu tas ir. Mans personīgais rekords - 1509 kilometri. Vairākas reizes ir bijis ap 1000. Tik tālu jauki un skaisti. Tikai - jūs iedomājaties cik maksā aizvilkt auto 1500 kilometrus Kanādijā? Atkarībā no apstākļiem no 1200 līdz 2000 latiem. 

Bet citur nedrīkst, pat ja ir jānomaina kaut kāda caurulīte vai sensors, kas maksās varbūt 100 dolārus un tikpat par darbu. Nu, klients, protams, var uz savu galvu kaut ko organizēt, bet tad riskē zaudēt garantiju... Pie tam ir vēl tādas nianses - ja auto noplīst tālāk kā 80 kilometrus no īpašnieka mājām, tad viņam vēl kompensē uzturēšanos viesnīcā, auto īri utml, līdz 800 dolāriem. Bet aizvilkt pie blakus esošā Chrysler dīlera, kurš ar prieku nopelnītu 200 dolārus un vienkārši sakot "sametinātu izpūtēju" nedrīkst.

Bet tas auto ir vēl arī jādabū atpakaļ, kas ir tēriņi īpašniekam, jo Kanādijā, redz, BMW atcēla tā saucamo Reunion, t.i., auto atgādi atpakaļ īpašniekam, ja dīleris ir tālāk par 80 kilometriem. Meksikā, starp citu, tas joprojām ir spēkā. Kāpēc atcēla? Tāpēc, ka priekš BMW tas pārāk dārgi izmaksā. 

Nu, ok. Tad izskaidrojiet man lūdzu šo - BMW ražo ne tikai auto, bet arī motociklus un es strādāju arī arī motociklu programmu un motocikliem Reunion nav atcelts. 

Reāla situācija, klientam nosprāga motocikls, jāvelk, rekur maršruts (ja uzspiedīsi uz kartes, redzēsi kilometrāžu un precīzu ceļu). Jāvelk šitāds te verķis, aizvilkšana turp + pēc laiciņa atvilkt apakaļ (atkārtošos, to apmaksā BMW) izmaksā ap 3000 latiem. Jautājums, cik vispār maksā tas mocis? Kanādā ap 6 - 7000 tūkstošiem, atkarībā no komplektācijas, ibo ir runa par lētāko modeli no visiem.

Kur loģika? Tur, ka par to visu samaksās tie, kas pirks orģinālās detaļas ar 500% uzcenojumu korumpētās dīleru remotdarbnīcās, kur tā vietā, lai godīgi nomainītu skrūvīti liks mainīt visu bloku.

Nu labi, ja pērc buržuju auto, tad rēķinies arī ka slauks kā lohu. Un ir taču tā homo sapisienu daļa, kas ar to  (cik naudas spēj iztērēt kaut kādai xy$%^&) dižojas.

Bet kā jums tāda situācija: zvana man no Meksikas ar tekstu "mums te viens Avis klients zvana, viņam kaut kas ar auto, savā datubāzē nevaram atrast, tātad jūsējais, saņemat" un pāradresē zvanu. Nu nevar atrast, tad tiešām, visdrīzāk mūsējais (t.i. Kanādijietis). Runāju ar klientu, šis dod savu auto numuru, bet tas numurs kaut kāds ne tāds, ne reizi tādu neesmu sastapis, sākas ar nepareizu ciparu. Un arī mūsu datubāzēs neatrodas. Nu, es profesionāls būdams (employee of the quarter, jopt) saku, labi, sūds ar numuru, saki kur esi domāsim tāpat ko darīt. 

Čalis ar savu auto, izrādās, ir nosprādzis iebraucot Kanādijā no Meksikas. Burtiski, muitas zonā, kur kravas pārbauda uz kontrabandu un kur iekšā tikt vispār nereāli, ne no Kanādas puses, ne no Meksikas puses. Ups...

Jūtu, ka nē, bez ieraksta datubāzē cauri neies. Prasu kur noīrējis auto - Bostonā. Zvanu Bostonas reģiona menedžerim informēt par situāciju, ibo tehniski auto ir viņa jurisdikcijā. Menedžeris palīdzēt gatavs, savā datubāzē auto neatrod, prasa kur tieši īrēts auto - es pasaku precīzu nomas centru. Viņš tipa piezvanīs uz turieni, lai es pārzvanot. Pārzvanu. Šis - nē tur neviens par tādu klientu un tādu auto neko nav dzirdējis. WTF! Labi, es viņam prasu, lai dod numuru, pats zvanīšu. Šis dod numuru, es zvanu, tur man saka - ajajā, bija, bija tāds auto. Tik tas komerctransports, tipa kravasmašīna, viņiem pašiem savs ceļu palīdzības dienests, rekur numurs. Es laimīgs kā cūka sūdos - redz cik viss vienkārši. Zvanu klientam ar tekstu, ka rekur pareizais numurs kur tev zvanīt. Saucu numuru, bet klients tā kautrīgi saka, ka esot tur jau 3x zvanījis, šie nevarot viņam palīdzēt.

Nu, labi, pats piezvanīšu tiem nēģeriem, kas par desām, kāpēc klients netiek apkalpots! Es piezvanu, tur man saka tā - mēs esam Meksikas kravas transporta palīdzības dienests, Kanādijā darboties mums ir aizliegts, bet te rekur ir Kanādijas ceļu dienesta numurs, piezvani tur. Iedod kaut kādu numuru, šoreiz nolēmu pats uzreiz zvanīt, zvanu un piezvanu uz... savu zvanu centru, kur pats sēžu. BĻĀĀĀĀĀ!@!!!! Un es pilnīgi noteikti zinu, ka mēs ar kravas auto nestrādājam.

Nu, labi, employee of the quarter tomēr, nevar tak tā. Nolēmu tai lietai pieiet otrādi. Atkal zvanu klientam, lai apdomātu scenārijus. Tikām tik tālu, ka robežsargi apsolījās no Kanādijas puses ielaist iekšā servisa auto. Ideāli, tālākais plāns man jau skaidrs. Zvanu uz Toronto centrālo štābu, skaidroju situāciju, šie man saka jā, no problemo, tik daudz cik viņu no turienes ārā dabūt un citu auto iedot, lai kravu līdz galam dabūtu noorganizēsim, tu tik mums viņa reģistrācijas numuru iedod. Es dodu, šie - a zin, mēs neko nevaram atrast ar to numuru. Es skaidroju, kravas auto, viņiem cita datubāze, rekur, Meksikānijā ir cilvēki, kas par to zina, varat piezvanīt un tikt skaidrībā. Šie nu tā, nu šitā, labi, dod numuru, karājies uz līnijas, zvanīsim uz Meksikāniju. Es tātad karājos, karājos, kamēr tie Toronto uzzīmējas atpakaļ ar tekstu, sorry nē, palīdzēt nevaram, tas ir Bostonas kompetencē. Es piezvanu Bostonai vēlreiz, Bostona - nē, neko nezinu, datubāzē nav, un pat ja būtu es nevaru sūtīt servisa auto pāri robežai - juridiski ierobežojumi. 

Nu, viss... 

Man praktiski ir visas tehniskās un finansiālās iespējas piesūtīt pilnu robežpunktu ar servisa auto (es nepārspīlēju - reāli ir visa pieeja sistēmai un līdzekļiem, lai varētu autorizēt un apmaksāt kaut piecdesmit ekipāžas vienlaicīgi uz turieni un nevienam pat prātā neienāks paprasīt kaut ko), bet nav partneru akcepta, jeb gluži vienkārši personas vārda, kuru es varētu pasludināt par atbildīgo, ibo pats īsti nevēlos (īpaši strādājot par minimālo algu) uzņemties atbildību par evakuācijas darbībām muitas teritorijā. Manā zvanu centrā visi, kas augstāki par mani arī atsakās. 

Lūk situācija, kurai neviens korporatīvais rakstvedis nav uzrakstījis instrukciju un tādēļ tie, kas var reāli kaut ko izdarīt (es) neko nevar izdarīt, jo tie kas var uzņemties lēmumu (Toronto un Bostona) nevar uzņemties pieņemt lēmumu, tāpēc ka... nav pat īsti skaidrs kāpēc.

Beidzās tas viss ar to, ka vēlreiz zvanīju uz Toronto. Tur man atkal to pašu dziesmu dzied - mēs jau neko, mēs labprāt palīdzētu, bet mums viņš datubāzē nav, ja datubāzē nav, neko nevaram. Un es viņu saprotu, jo man ir tieši tas pats. Bet jutu, ka tas ir vājākais punkts, tik ilgi dūču viņiem ausīs, kamēr, lai tiktu vaļā no manis sameklēja vietējo Fleet Director, kurš to visu noklausījās un piekrita autorizēt pasākumu. Minūtes laikā. Ho hoo!

Tagad zvanu atpakaļ klientam ar šo prieka vēsti un palieku bez valodas. Robežsargi izvilkuši paši savu auto, iedos piepīpēt klienta auto, moš tur ar akumulatoru kaut kas. Un tak sāk strādāt tas auto... Bomba vienkārši. Un patiesībā labi ka tā, jo kas to zin, kas būtu, ja būtu.

P.S. Kas tas par kravas transportu tādu? Šoferis vārdā Muhameds, kompānija "Islamic book store". Sauciet mani par aizspriedumainu veci, bet tas bija viens no iemesliem, kāpēc neriskēju pats uz savu galvu izveikt kādus manevrus, LOL.

Aziāti (lasīt: ķīnieši)

Tā vēsturiski sanāk, ka imigrācija parasti noris viļņveidīgi. Šo viļņveidīgumu nosaka kari, ekonomiskie cikli un tamlīdzīgi un interesanti, ka 1997. gads bija tas, kad sākās viens no intensīvākajiem (uz Kanādu) imigrācijas viļņiem pēdējos 100 gados. Kas notika 1997. gadā? Kāds var iedomāties bez priekšā teikšanas?

1997. gadā Hongkonga atkal nonāca Ķīnas pakļautībā, pēc 99 gadu atrašanās pie Britnijas sāna, ibo 1898. gadā Ķīna to gluži vienkārši bija iznomājusi Britnijai. Šie, jādomā, i nemaz neplānoja atpakaļ dot, bet redz kā sanāca.

Nu un sakarā ar to vesternizētie Hongkongas ķīnieši sāka mukt prom un kā gadījās kā ne, par savu jauno dzīves vietu masveidā izvēlējās Vankūveru, kuru mēdz dēvēt arī par Hongcouver. Tagad Hongkūvera tiek uzskatīta par Ziemeļmeksikānijas Aziātu Galvaspilsētu. Runā, ka Hongkūveras ķīniešu kvartāli esot tik nereāli ķīniski, ka liela daļa no pēdējā laika Holivudas (un neholivudas) filmām, kurās tiek atainota "Ķīnas pilsēta" patiesībā tiek filmētas tieši Vankūverā. Nu, dzīvosim redzēsim, ibo ir tāds plāns, ka pa ceļam uz Latviju varētu izdoties šo pilsētu aplūkot. Ja liktenis būs labvēlīgs.

Bet kādā sakarā es par tiem ķīniešiem? Kā zināms, savu darba laiku pavadu komunicējot ar visādiem šoferiem, mašīnu īpašniekiem, evakuācijas biznesiem utml, un statistiski man sanāk, ka tajā Vankūverā ķīniešu ir vairāk kā neķīniešu. Oficiālā statistika nav tik ķīniska, lai gan 52% Vankūveras iedzīvotāju pirmā (ar to saprotot dzimtā) valoda nav nedz angļu, nedz franču, bet ķīnieši tur tomēr ir 29,4% (bija 2006. gadā, tagad ir tikai vairāk palicis), tādad var domāt, ka vismaz viena trešā daļa no iedzīvotājiem.

Bet, joprojām, kādā sakarā es par tiem ķīniešiem? Esmu novērojis atšķirības mentalitātē. Ar viņiem ir grūti strādāt, brīžiem pat ļoti grūti. Pirmkārt, viņi nemācās angļu valodu (un arī franču ne). Tā laikam visu lielo nāciju iezīme, ka viņi sabrauc ar visu savu ģimeni, kaimiņiem, radiem, draugiem, paziņām, pavāriem un mafiju un tad vārās savā sulā liekot ķekaru uz vietējām valodām, tradīcijām un visu pārējo. Cik nav bijuši šitie Chang Zhang, kuram auto iegādāts 2007. gadā, bet angļu valodu zina apmēram Velgas tantes līmenī. Un tad ej un čakarējies ar tulku. Rrrr. Bet tas nebūtu tas trakākais. Es Kanādijā toleranci esmu samācījies, LOL.

Viņiem ir domāšana ir savādāka. Lasīju, ka aziātiem atšķirībā no rietumniekiem ir dominējošā labā smadzeņu puslode (es domāju, ka bullshit, jo tad viņiem visiem būtu jābūt kreiļiem), bet apmēram tāds iespaids rodas.

Paprasi tādam ķīnietim, lai nosauc pēdējos 7 šasijas numura simbolus. Viņš a) nezinās, kas tā šasija tāda ir; b) pat ja spēsi paskaidrot, kas ir šasija, nebūs spējīgs to numuru atrast; c) ja zinās, kas ir šasija un kur atrast numuru nosauks pēdējos 4 simbolus; d) nosauks pēdējos 6 simbolus; e) mēģinās iesmērēt auto reģistrācijas numuru; f) dos savu mobilā telefona numuru vai beigu beigās teiks meklē pēc vārda, numura nav un nemeklēs. Pēc vārda... Jūs apmēram nojaušat cik pasaulē ir Kang Zhang? Vai Chi Wong? Par pasaulē populārāko uzvāru Lee es pat nerunāju. Xeung Quing vēl var mēģināt atrast, bet arī tā un tā.

Mēģinot noskaidrot kur ir auto - t.i., adresi - nosauks 123212 Kautkādaturiela. Kad tu 5x pārprasīsi vai adrese ir pareiza, jo nevari tādu atrast datubāzē viņš visas reizes apstiprinās, ka jā, tieši tāda ir adrese kur stāvvietā atrodas auto. Beigās izrādīsies, ka 12 ir dzīvokļa numurs un 3212 ir mājas numurs, bet viņam pat prātā neienāks to tev pateikt.

Viņi nekad nezin savu telefonu, bet nekad neatzīstas, ka nezin. Pēc protokola man ir jāiegūst telefona numur suz kuru atzvanīt ja nu kādi jautājumi. Ja es dzirdu, ka pēc 4/5 cipara viņš sāk minstināties, tad skaidrs, numur nezin, bet kaut kādus ciparus nosauks vienalga un 90% gadījumu, kad tiešām izrādas, ka vajag atzvanīt to nav iespējams izdarīt jo telefonu paceļ kaut kāds pilnīgi nesaistīts cilvēks.

Tad ir tāda radikāla nespēja atbildēt uz jautājumu precīzi, tendence stāstīt kaut ko, ko es nemaz nejautāju utt. Tie visi it kā ir sīkumi, bet kad tas atkārtojas ar apskaužamu regularitāti un tiešām apgrūtina darbu, tas paliek reāli tracinoši.

Bet, galu galā, kādā sakarā es par tiem ķīniešiem?! Tādā, ka ja Latvijā viņus sāks ievest, būs jāmācās komunicēt un nopietni jāmācās. Par strādīgumu un tamlīdzīgi neko nesako, ibo neko nezinu, bet komunikācijas ziņā tik grūti nav bijis ne ar vienu citu nāciju. 

Kas interesanti, ar korejiešiem ir vienkāršāk. Esmu pat iemanījies atšķirt zīmīgākos korejiešu uzvārdus no ķīniešu uzvārdiem :c)).

Reklāma

Staigājot kājām bieži klausos Winnipegas radio. Tā teikt vietājās informatīvās telpas uzņemšanas nolūkos. Pēdējā laikā aktivizējies (tādā nozīmē, ka veic diezgan plašu kampaņu) ir... kristiešu iepazīšanās portāls Christian Mingle. Tad nu lūk staigāju, klausos tās reklāmas (kas pavadītas ar it kā iz dzīves stāstiem, kas beigušās ar Tā Kunga svētītām laulībām) un domāju, WTF? 

Kontekstā ar kristīgo metālu, kristīgo hiphopu, baznīctēvu pedofīliju visaptverošu bērnu mīlestību un košer ēdieniem it kā šķiet saprotami. Bet vai visam ir kristīgās "versijas"? Kā runā, ja tu esi kaut ko iedomājies, tad noteikti kāds ir uztaisījis tam veltītu mājaslapu, nu un man ienāca prātā sekojošs jautājums: "Vai ir kristīgā geju pornogrāfija, vēlams ar punduru līdzdalību?"

Šo jautājumu es nolēmu uzdot Gūgles tantei. Rezultāti nelika vilties :cD

www.gaychristian101.com vien ir ko vērts (nē porno tur nav, tur ir par mīlestību), bet kopējais priekšstats radās, ka punduru porno ir populārāks par kristiešu geju porno. 

Un tad es uzgāju šo lielisko rakstu ar visu pavadošo video... tad vēl šo un sapratu, ka negribu zināt how deep the rabbit hole goes. 

BMW Run Flat

Tātad, tiem, kas jau paspējuši aizmirst - strādāju es par čali, kas palīdz bēdās nokļuvušiem autovadītājiem. Un ne šādiem tādiem, bet gan ar autoražotāju programmām BMW, Mini, Mitsubishi, Porsche (teorētiski esmu apmācīts arī Ferrari un Maserati, bet līdz šim brīdim tur neko nav sanācis darīt - viņi ziemās savus auto nelieto) un autonomas kompānijām Budget, Avis, Enterprise. Ir vēl dažas papildus programmas, bet tur pēdējā laikā mazāk sanāk ko darīt, tur ņūbi ņemās. Un tā kā visās uzskaitītajās programmās auto ir jauni, tad sanāk tā, ka es esmu tas, kurš reāli uzzin kādas problēmas jaunus auto piemeklē uz ceļa.

Ja vienā teikumā - BMW un Ford ir slikta izvēle, vismaz Ziemeļmeksikānijas modeļi (Ford gadījumā tāds oksimoronisms sanāk). Esmu reāli izbrīnīts cik daudz trulu problēmu mēdz būt ar BMX X5 jaunākiem par 2009. gadu. Tas ir pilnīgs WTF. Sākot ar pilnīgi nesaprotamām elektrības pazušanām, motora jaudas krasiem kritieniem, beidzot ar nespēju piedarbināt, atvērtā stāvoklī iesprūstošiem bagāžniekiem un tamlīdzīgi.

Starp citu otra kategorija kuru piemeklē daudz nelaimes ir 325/328XI. 

Bet pats trulākais visā tajā lietā ir Run flat riepas. Tās ir tādas riepas, kurām esot caurumam mazākam par 4mm un pilnībā nokrītot spiedienam nedegradējas forma, respektīvi - riepā spiediena nav, izskatās mazliet patukša, bet var braukt līdz 80km stundā un distance arī apmēram 80km (Meksikānijā cipari attiecīgi 50 un 50 jūdzes).

Teorija tāda, ka jaunajiem BMW šito skaistumu liek virsū un NELIEK rezerves riepu, ne pilno, ne mazo - donutu. Tas, lai ietaupītu vietu, bet galvenais svaru, jo vieglāks auto, jo ņiprāk ripo. Praktiski visiem jaunajiem BMW ir tādas riepas un kopš BMW ir nopircis Mini viņi to arī ar visiem Mini ir izdarījuši. Manā skatījumā idiotiskākā ideja ir 4x4 braucamam BMW X5 vai X6, kas tiek lepni dēvēti par Sport Utility Vexicle, neielikt rezerves riepu.

Es jums varu pateikt bez jokiem, katrs otrais BMW ko es velku pa Kanādu ir BMW ar cauru Run flat, kura neturās. Ja ir runa par Mini, tad tie ir 2 no katriem 3. Tās Run flat riepas vienkārši nestrādā. Vai arī klienti vienkārši nepievērš uzmanību un mauc kamēr vienkārši izšķīst. Pilnīgs Achtung! Uz riepām garantija neattiecas, bet serviss (aizvilkt auto līdz tuvākajam BMW dīlerim) attiecas. Un klienti, saprotami, ir ārkārtīgi noskumuši, ka tagad no šitās dirsas viņus ar visu auto aizvilks 80 kilometrus uz austrumiem, jo tur ir  tuvākais dīleris, lai gan viņi dzīvo uz 70 kilometrus uz rietumiem un viņu piemājas dīleris ir vēl 12 kilometrus tālāk, tātad 82 kilometrus. Bet uz mājām nevar un 82 kilometrus nevar. Tuvākais dīleris un punkts. Ja ir rezerve - es viņiem varu aizsūtīt čali, lai nomaina riepu un pašiem savas trauslās rokas nav jāsmērē, bet klientam Run Flat...

Cilvēki, ja pirksiet jaunu auto iespļaujiet sejā tam pārdevējam kurš mēģinās notirgot jums Run flat. Lietot to pa Latvijas ceļiem ir uzprasīšanās uz kuņģa čūlu.

Starp citu, ārkārtīgi labs priekšstats radies par Mitsubishi. Tie auto reti plīst. Tiešām, viss serviss parasti aprobežojas ar to, ka kādam vajag piepīpēt iedot vai atslēgas autiņā atstājis un durvis vajag atmūķēt. 

O, jā, atmūķēt... Ja jums kādreiz gadīsies atstāt atslēgas iekš BMW X5, jaunākā par 2010, jūtu līdzi. Lielākoties durvju mūķēšana ir bez panākumiem un tad ir tikai viens ceļš - auto uz pacēlāja un pie dīlera.

Citādi vēl ir padaudz problēmu ar Fordiem (Focus, Fiesta), kamēr Huyndai, Honda, Toyota un VW rāda sevi tikai no labākās puses. 

Ar Audi un Mercedes kaut kā nav sanācis darboties, tur neko nevaru pateikt.

Bet bottom line ir: BMW X5 = plīstošs, nestabils un neuzticams auto. Reāls parketnieks. 

Aukstums

Vēlos atzīt oficiāli - kanādieši ir augstumizturīgāki kā latvieši. Nu, jeb šajā gadījumā manitobieši. Tiesa Manitoba kopā ar Saksatchewanu (atkal jau brālība) ir arī aukstākās Kanādijas provinces. Lai būtu skaidrs, protams, ka Jukonā, Nunavutā un Ziemeļrietumu teritorijās ir vēl daudz aukstāks, bet tās nav provinces, tās ir teritorijas un tur tāpat neviens nedzīvo, izņemot fanātus un hardcore iezemiešus. Un ar to visu, ka tās teritorijas sastāda vairāk par pusi Kanādijas tur dzīvo apmēram tikpat cilvēku cik Daugavpilī. Tāpēc neskaitās.

Bet kā tad tas aukstumizturīgums izpaužās? 

Nu, ir uzreiz manāmās zīmes - cilvēki šortos drasēja apkārt vēl nedēļu pirms sniega. Krekliņš plānāks mugurā no skata, kā ierasti Latvijā. Mīnus -20 grādos bez cepurēm mierīgā garā dzīvojas utml. Jāpiebilst gan, ka runa ir par baltajiem un indiāņiem, aziāti, indieši un nēģeri iepakojas ļoti rūpīgi. Kas arī ir saprotams.

Tad ir tāds neredzamais, bet sajūtamais aukstumizturīgums.

Vasarā nevarēju saprast, kāpēc te tik ļoti konicionierus mīl. Nē nu ok, ārā katru dienu trīs mēnešus no vietas bija +30, jā, bet vienalga, kāpēc darbā brīžiem jāuztur tāda temperatūra, ka jakā jāsēž? Mājās tas pats, praktiski visu laiku logu turēju vaļā, lai istabā silts, jo ar mājas centrālo kondicionēšanu bija pārāk auksts. Norakstīju to uz vispārējo kondicionieru lietošanas kultūru. Cik nācies saskarties ar to siltajās zemēs visiem patīk atdzesēt telpu līdz man nepatīkamam līmenim (un pēc tam puņķoties, tas par Taizemi).

Bet tad pienāca ziema... Un tagad es redzu to, ka visur, gan mājās kur es dzīvoju, gan darbā, gan veikalos, gan citās mājās kur ir nācies būt ciemos tiek uzturēta zemāka temperatūra kā man šķiet komfortabla. Izveicu mērījumus, konstatēju, ka kanādiešiem māja šķiet silta tad, kad ir +17 - +19 grādi. Tad var staigāt treniņbiksēs un t-kreklā (viņi var, es velku džemperi/jaku un garās bikses). Darbā līdzīgi - otrās un tālāk paaudzes kanādieši sēž krekliņos, visi no Āfrikas (un es arī) jaciņās. Un, kas pats besīgākais, arī automašīnās. Sanāca te pabraukāties pāris reizes, salu nost līdz apžēlojās un uz kājām silto gaisu palaida tikai kad pieprasīju, pie kam, ar tekstu: "Ak pareizi, tu taču no cita klimata."

Vienīgā vieta kur karstums tiek uzturēts tradicionāli neciešams ir sabiedriskais transports.

Šķiet, ka 3 - 4 grādus zemāka tā dzīves temperatūra kā ierasts man. Domāju, vai tik šis nebija viens no faktoriem kāpēc tā nokritu ar bacili viņnedēļ, jo visu ziemu darbinu sildītāju, bet kā sanāk - sasilda istabu, paliek pārāk karsts, slēdzu ārā, eju gulēt, pieceļos no rīta - atkal auksts. Un kas ir pats trakākais, auksts ir vienādi, neatkarīgi no tā cik ārā aukts, -3 vai -30. Apkures automātika strādā lieliski. Tikai noregulēta priekš stipri izteiktāka zemādas tauku slāņa laikam.

Ziemassvētki

Pirmkārt, daļu no jums varu iepriecināt un daļu apbēdināt - esmu atkal vesels. Organisma neatkarības cīņas no baciļu civilizācijas ir sekmējušās panākumiem, tik vien kā neliela piektā kolonna kreisajā nāsī vēl dzīvo.

Otrkārt, pastāstīšu par to, kā redzēju Ziemassvētku svinēšanu šajā svešajā zemē. Vienā vārdā - neredzēju. Ja vairāk vārdos tad pirmais, kas jāsaka - ja kādam šķiet, ka Ziemassvētki Latvijā ir komercializēti, tad varu pavēstīt, ka komercializētus Ziemassvētkus jūs neesat vēl redzējuši nevienā acī. Nu labi, pārspīlēju protams, bet palikšu pie tā, ka komercializācijas mērogs te ir par kārtu augstāks un dvēseliskums attiecīgi... ehh.

Ziemassvētku izpārdošanas būtu viena lieta, pavisam cita ir situācija, kad nācija ņem un pasludina, ka lūk, šodien ir galvenais iepirkšanās datums valstī. Un šis iepirkšanās datums ir 26. Decembris, saucas Boxing day.   Tas, kopā ar to, ko jau rakstīju - Ziemassvētku vakariņas var būt jebkurā brīdī no Novembra līdz Janvārim Ziemassvētku pasākumu kā es to sajūtu izšķīdina tā, ka pāri tikai iepakojums paliek. Reklamēšana un produktu stumšana visās malās ir megalomaniakāla. Jāatzīst, ka arī piedāvātās atlaides un akcijas ir ĻOTI LABAS. Ja tik tiešām krāj un esi gatavs iepirkties gada beigās tad šis ir brīdis, kad iepirkt visu sākot ar automašīnām beidzot ar lietotu tualetes poda vāku. Kanāda šādā ziņā ir izcili iekārtojusies, jo, ja Boxing Day pamatā ir angliskās Britu Impērijas svētki (bez Kanādijas tur piedalās arī Jaunzēlande, UK, Austrālija), tad  Black Friday/Cyber Monday ir vēl divi blakus esoši iepirkšanās datumi, kas piesaistīti Meksikānijas Pateicības dienai un šos savukārt sāk ievērot dzīvē arī Dienvidāfrika, Brazīlija utml. Personīgi es vienīgo savu tīro luksusa pirkumu izdarīju tieši Cyber Monday. 

Bet, lai kā tur nebūtu Boxing day priekš Kanādas ir Lielā Diena. Aktivitāte ir graujoša. Daudzi veikali uz brīdi sāk strādāt 24h diennaktī utml. Nu un darbā mēs praktiski uzkārāmies jo tas viss sakrita ar sniega vētru Monreālā...

Bet tas viss ir sūds. Jo stāsts nav par krekliem iepirkšanos, bet par sirdsapziņām Ziemassvētku vakariņām. Konceptuāli tas pats, kas pie mums, piestumt māgu. Kartupeļi, gaļas, salāti, kūkas... Atkārtot!

Nu gaļa parasti ne karbonāde vai kotlete, bet gan tītars, rosola nav, bet ir ābolu/ķirbju kūka. Kopumā ļoti latviska pārēšanās sajūta no tā visa.

Politiskā diskusija pie galda. Maz dzeršanas un nekāda ziemassvētkuma. Ibo nekādas tradicionālās izdarības ar pantiņiem, nekādu sveču/eglīšu utml. 

Nebiju nekur kur bija bērni, tad varbūt tas viss ir savādāk, bet tā kopā sajūta - obligātās vakariņas. Bet par to jau rakstīju iepriekš...

Kanādas neatkarības diena vai Pateicības diena šķita daudz plašāk un izjustāk atzīmētas dienas. Te gan ir vēl politkorektuma faktors, es novēroju visai aktīvu diskusiju ap šo tematu. Piemēram, eglīte ir Christmas tree vai Holiday tree? Jo, redz, musulmaņiem un hinduistiem Christmas nesanāk, Holiday gan sanāk. Vai, piemēram, nevar dziedāt klasiskās Ziemassvētku dziesmas jo tad tā ir vienas reliģijas celšana pāri citām. Ko darīt? Vārdus vajag mainīt! Ad absurdum. 

No otras puses, domāju, ka nemaz tik daudz laika upe savus ūdeņus neaizplūdinās, kā arī Latvijā tas būs aktuāls jautājums. 

Starp citu šis jautājums ir aktuāls ne tikai Kanādijā, bet arī Meksikānijā. Vai drīzāk otrādi - visa diskusija sākās Meksikānijā un tad pārmetās uz Kanādiju.

Un starp citu, man, kā Post Padomijas pārstāvim tas bija fundamentāls trieciens - Jaunais gads vispār nekotējas. Kaut kādu pirotehniku kaut kas pašāva, bet ne tuvu ne tik organizēti un masveidīgi kā ierasts, pat krīzes gados Latvijā. Pfff. sisīši.

Baciļi, jedrittvajkociņ!!!

Kā gadījās kā ne, noķēru vīrusu kaut kādu. Bet ne vienkāršu, tak fundamentālu. Nokritu tā, ka 2 dienas nogulēju gultā, tagad trešā diena, it kā no gultas esmu izlīdis, bet ausis sāp, galva sāp, deguns ciet. Slikti vienvārdsakot. Ļoti ceru, ka rīt spēšu iziet uz fronti jo pārāk jau nu dārgi izmaksā slimot. Ap šo brīdi tie ir par  120 latiem mazāk ko es atvedīšu atpakaļ. Ļoti nepatīkams trieciens makam.

Bet kā tad tā? Kanādā taču medicīna visiem bez maksas un sociālās garantijas ka nu tik. Jā medicīna bez maksas, bet ja indivīds saņem atalgojumu balstītu uz nostrādātajām stundām, tad loģiski, ka par nenostrādātajām stundām no darba devēja nekas nepienākas un no valsts pienāksies tikai tad, ja saslimšu pa nopietnam (divas nedēļas un vairāk) un arī nepilnā apmērā, t.i., kaut kādi tur 65% vai cik tur tie procenti no mana vidējā atalgojumu (kas, kā atgādināšu ir minimālā alga + pāris graši).

Secinājums - imigrants slimot nevar atļauties.

Ja nu esmu ķēries pie rakstīšanas, uzrakstīšu par vēl vienu lietu. Lietu, kas kas bija ļoti būtiska manās pārdomās par palikšanu Kanādijā. 

Minēju iepriekš, ka mani pūliņi ir novērtēti tik augstu, lai mani ieceltu ceturkšņa darbinieka godā mūsu nodaļā. Man ir arī glauns raksturojums, kurā aprakstīts, kas tad šiem tik ļoti patīk tajā kā es strādāju. Domāšana out of box, punktualitāte utml. Varētu domāt, ka tas tak ir labi, bet ir šādi tādi apsvērumi, kas liek domāt, ka iespējams, esmu pārcenties un tas ir nācis man par ļaunu. Un lūk kas par lietu.

Kompānijā ik pa laikam publicē iekšējos darba sludinājumus, vakances citās nodaļās gan līdzīgās kā tā kurā strādāju es, gan, teiksim, IT vai cilvēkresursu menedžmenta nodaļās. Vēl vasaras sākumā bija viens tāds sludinājums, uz kuru pieteicos. Protams, ka IT nodaļā. Vakance bija diezgan tuva tam ko es zinu ar pāris caurumiem, bet nekas tāds ko es nevarētu aizlāpīt ļoti ātri. Nu, noraidīja, uz interviju neuzaicināja. Dievs ar viņiem. Bet, kā gadījās kā ne - nākamajā nedēļā pēc tam ieguvu savu ceturkšņa godarakstu parādījās vēl viena vakance, kas bija man ideāli piemērota. Es, protams, spārnots - paskat kāds man grezns diploms, kā mani te vērtē - vakance praktiski rokā. Un... nekā. Atbilde epastā copy/paste tāda pati kā pirmo reizi.

Tas sanāk tā, esmu pietiekami labs, lai pie manis vērstos, kad vajag virsstundas, un dēvētu par ceturkšņa labāko darbinieku, bet tas nav pietiekami labi, lai šajā pašā uzņēmumā man veltītu kaut piecas minūtes, lai parunātu ar mani personīgi.

Var tikai minēt - sludinājumi fiktīvi (kā tas mēdz notikt arī Latvijā), lai tikai būtu publicēti, bet patiesais darbā ņemamais ir zināms jau iepriekš. Vārds un uzvārds nepietiekami kanādisks? Vai pavisam banāli - šitas čalis labi dara to ko viņš dara un tālāk mums absolūti neinteresē ko tas imigrants prot, kaut tik lielā mērā, lai viņam veltītu vienu sarunu. Vai vēl banālāk - vadība lieliski apzinās, ka imigranti, ar tādām vīzām kā man un kas vēlas pretendēt uz imigranta statusu ir piesieti tai kompānijai kurā strādā. Kas nozīmē, ka viņiem nav izvēles un, ka visticamāk, viņi nekur neliksies, strādās vien pie sava aira kamēr dabūs statusu. Tātad vismaz 2 gadus ir garantēts čalis, kas lieliski dara darbu un nevar aiziet strādāt citur, pat ļoti gribot. Nu vienīgais, čalis var aizbraukt atpakaļ, kā mūsu stāstā to daru es, bet cik noprotu tā (imigranti izvēlas braukt atpakaļ) ir ļoti reta parādība un ar to nerēķinās.

Te, starp citu, uzzimējās viens čalis no UK, kurš arī atbrauca strādāt ar tādu pašu vīzu kā man. Tēmēja uz medijiem un ko tur vēl (viņam garš CV ar operatora pieredzi un tamlīdzīgi) dabūja darbu Apple veikalā, par  pārdevēju... Pie kam nepilna laika, jo pilna laika vienkārši nedod. Un alga, ņemot vērā to cik maksā Apple produkti vienkārši smieklīga. Minimālā + 50%. 

Welcome to Capitalism! Bet savā ziņā, kas tur tāds negaidīts vai nesaprotams? Kad Latvijā sāks ievest imigrantus tak jau liks pie airiem un āmura, nevis glaunajās darba vietās kur vietējie dižciltīgie strādās. Vai ne?

Skats no malas

Uzgāju šitādu karikatūru:

Un teikšu jums tā, ka labāku ilustrāciju tam, kā izskatās Latvijas politiskā diskusija no malas (vismaz etniskajā/pilsoņu-nepilsoņu kontekstā) nevaru iedomāties.

Avots teitan.