Stāsts par rīsiem

Kopš izseniem laikiem cilvēki vienojas kopībā ēdot. Gan priekos kādam precoties, dzimstot, sasniedzot kādu zīmīgu datumu vai statusu, gan bēdās, bērēs un vienkārši pieminot. Ko un kā ēst ir svarīgs aspekts reliģiskajos un sekulārajos rituālos.

Daudzi no jums zina, ka man gatavot patīk un dažreiz arī šķiet sanāk. Kaut kā ir sanācis tā, ka būdams Kanādā es gatavoju daudz biežāk. Lai gan, tas ir tikai loģiski - uz publiskajām ēstuvēm neeju (biju Makdonaldā vienreiz nejauši, omg, fuipēkaka, jebkurš LV Makdonalds ir nesalīdzināmi labāks, vispār kanādiešiem ir milzīgas problēmas ar normālu kartupeļu pagatavošanu, trīs reizes dažādās vietās Kanādā esmu ēdis, un visas reizes esmu ļoti smagi vīlies) un tā kā pērku un gatavoju tikai sev, tad varu atļauties vairāk eksperimentēt un izstrādāt receptes kā to darīju LV. 

Manā izpratnē veiksmīgu recepti raksturo šādi kritēriji:

- atkārtojamība, lai nav tā, ka katru reizi kaut kas sanāk savādāk, jo nav skaidrs vai rezultāts ir defekts, efekts vai nejaušība.

- pieejamība, lai nav tā, ka sastāvdaļas ir jāskrien pirkt uz nezinkurieni un/vai maksā nezinkādas naudas.

- izpildāmība, lai nav tā, ka ir jāizveic kaut kādas megakomplicētas procedūras, kā tas bieži mēdz būt ar franču ēdieniem, kad mērce jāvāra 3 stundas visu laiku klāt stāvot, kā arī nav jāmēra ar precizitāti līdz grama desmitdaļai un jāgatavo tieši 58C grādu temperatūrā - molekulāro virtuvi pagaidām neaizskarsim. Pēc labas receptes var pagatavot arī tāds cilvēks, kurš līdz tam arī pankūkas nekad nebija gatavojis.

- sabalansētība, lai nav tā, ka ēdiens sastāv no vieniem taukiem, vai gluži pretēji tikai no ogļhidrātiem. Labam ēdienam ir jābūt sabalansētām, ar treknumu, ar sāļumu, ar skābumu un ar rūgtumu. Protams, ne vienmēr vajag 100% visu sastūķēt vienā ēdienā, galu galā var ēst 3-4 un vairāk ēdienus vienlaicīgi tādējādi uzņemot visas vielas un kalorijas, taču kuram gan mūsdienās ir tik daudz laika un pacietības.

- interesantums, tā, lai būtu interesanti gatavot, jo ēdiens ir ar kaut kādu nebijušu elementu, nevis trīsdesmit astotā variācija par tēmu "karbonāde franču gaumē". Bet arī nedrīkst pārspīlēt, Zambezi baseina aborigēnu virtuve nebūs priekš visiem.

Diemžēl, nevienu no jums ne ar ko uzcienāt nevaru, tāpēc aicinu, ja nu kādu dienu uznāk luste, ieturēsimies kopā, izmantojiet zemāk minēto recepti, tur būs arī tādi knifi, kas noderēs citus ēdienus gatavojot.

Piedāvāju jums "Triādes vidējā ranga menedžera piektdienas vakariņu zivs ēdienu"

Ko mums vajadzēs ar aprēķinu, ka gatavosim diviem cilvēkiem?

Sēnes - gramus 200, klasiskie šampinjoni derēs ļoti labi, tāpat gailenes vai principā jebkuras sēnes.

Vienu vidēju papriku, vislabāk oranžo vai dzelteno.

Vienu vidēji lielu sīpolu.

Vienu glāzi (ap 250ml) rīsus. Par paciņu variantiem aizmirstam, vienreiz taču jāiemācās normāli izvārīt rīsus. Zemāk būs paskaidrot kāpēc Dobelnieka paciņu rīsi sucks ass bigtime. Derēs jebkuri, labāk gargraudu tipa.

Sojas mērce, Kikomans derēs, bet principā nav būtiskas nozīmes kura.

4 daiviņas ķiploka.

Baltā zivs - tilapija, pangasija, asaris, sams, domāju, ka arī tipa karpas un līdakas ies cauri. Grami 300. Sarkanās zivis šim ēdienam kategoriski neder.

Bezpiedevu jogurts ap 250 mililitri, jeb viena glāze. Var arī grieķu jogurtu, bet tad jāskatās, lai bez medus. Kārumam ir labs bezpiedevu jogurts. Ja nav jogurta, var izlīdzēties ar kefīru.

Svaigas dilles.

Mazliet svaiga citrona miziņas.

Salātu lapas, tipa romiešu, vai kāds no salātu podiņiem.

Ap 50 grami sviesta, vai cepšanas margarīna, bet sviests labāk.

Kā redzat nekā ekskluzīva.

Sākam ar to, ka iepriekšējā dienā pirms pašas gatavošanas iemarinējam zivi.

Es izmantoju svaigas tilapijas fileju.

Ķiplokus izspiežam caur ķiploku spiedi, ja nav, tad vienkārši sakapājam mazos gabaliņos. Arī dilles sakapājam mazos gabaliņos. Citronu miziņas var negriezt tik mazas, bet tad vajadzēs mazliet vairāk un galvenais, nogriežam baltumu nost. Visu sajaucam ar jogurtu.

Zivi liekam trauciņā, pilnībā apklājam ar marinādi un liekam ledusskapī.

Nākamajā dienā, kad sākam gatavot ierēķinam 30 minūtes, vairāk nevajadzēs.

Sākam ar rīsu vārīšanu.Vispār rīsu vārīšana Latvijā ir ļoti skumja padarīšana, tie paciņu rīsi ir kaut kas pilnīgi briesmīgs, ņirgāšanās par aziātu dvēselēm. Skaidrs, ka, lai iemācītos vārīt rīsus grandmaster līmenī vajag vismaz 18 reizes pārdzimt Tibetas kalnos nu, vai vismaz nopirkt elektroniski vadāmo rīsu vārāmo katlu, tomēr ir pāris elementāras lietas kuras ievērojot arī baltais cilvēks no kartupeļu un krutkas zemēm varēs pagatavot pieņemamus rīsus. 

Tā galvenā problēma ir tajā, ka rīsus mēģina vārīt, kā kartupeļus, kas varbūt ir labi priekš kaut kādiem rīsu saldajiem un biezputrām, bet katrā ziņā neder šajā un 99% citu gadījumu. Rīsus vajag tvaicēt. Un, lai to izdarītu vajag izpildīt dažus pavisam vienkāršus soļus:

1. rīsus vajag nomazgāt, vispār pirms gatavošanas vajag nomazgāt jebkurus graudaugus, kas nav sterilizēti atomreaktorā un attīrīti zem augstspiediena ūdens strūklas un to nu nekādi nevar izdarīt ar paciņu rīsiem. 

Ieberam gatavojamos rīsus katlā, kurā vārīsim, uzlejam aukstu ūdeni un ar roku pamaisam, ūdens uzreiz paliks duļķains no rīsu cietes, tā nu reiz ir tā lieta kuru mums ēdienā vajag pēc iespējas mazāk. Nolejam. Pielejam vēl, paskalinam, nolejam. Un tā reizes 5-6.

Kad ūdens pēc rīsu maisīšanas ar roku ir praktiski tīrs (OCD pacienti var mēģināt panākt absolūtu tīrību), tad  ir labi, nolejam ūdeni nost un pielejam  tik daudz ūdeni, cik ir rīsi + 10%. T.i., ja mums ir 250ml rīsu, tad ielejam 275ml ūdens. Ja tiek gatavots prāvāks daudzums lielākā katlā tad varam vadīties pēc principa, pielejam ūdeni tik daudz, lai ūdens ir centimetru virs rīsiem.

2. tad vāram, pie kam, vislabāk ņemt katlu ar maksimāli biezu dibenu un kuram ir vāks, jo smagāks, jo labāk. Kad nu rīsi nomazgāti un attiecīgais ūdens daudzums pieliets, liekam katlu ar visiem rīsiem uz maksimālas uguns, bez vāka. Tiklīdz ūdens katlā sāk vārīties, apmaisam rīsus, lai nav pierāvušies pie dibena, uzliekam vāku un nogriežam uz minimālo uguni. No sērijas, ja plīts atļauj 10-1, tad griežam uz 2, ja 6-1 tad uz 1. Ideja tāda, lai pievadāmais enerģijas daudzums uzturētu +100 un ūdens pastiprināti tvaikotu katlā, bet ne aktīvi vārītos. Un NEKĀDĀ GADĪJUMĀ NEDRĪKST ŅEMT NOST VĀKU, tas ir pats, pats, pats svarīgākais. Kad uz tādas minimālas uguns rīsi ir pastāvējuši 10-15 minūtes (atkarībā no šķirnes, Basmati ir labi pēc ~12 minūtēm), mēs ņemam katlu no uguns un atstājam savā nodabā patvaicēties JOPROJĀM NENOŅEMOT VĀKU, atkārtoju, tas ir pats, pats svarīgākais aspekts, no brīža, kad ūdens sāk vārīties, līdz brīdim kad rīsi ir pastāvējuši vismaz 10 minūtes bez uguns vākam ir jābūt konstanti uz katla.

Ja ievērosiet šos vienkāršos soļus, tad noņemot vāku atklāsiest, ka tur ir lieliski iztvaicēti, birstoši, nesalipuši, vienādas konsistences, bet joprojām stingri un, galvenais, ar garšu apveltīti rīsi, pretstatā tai ūdeņainajai masai, ko dabūnam paciņās.

2a. vai arī ir otra metode, ja nav iespējams regulēt uguns stiprību, bet gribās labus rīsus (esam mežā, ir lielais katls, gribam vārīt rīsus). Pielejam katlu ar ūdeni, rīsus (protams, iepriekš nomazgātus) sadalam porcijās, apmēram pa 150 mililitriem un saliekam plastmasas maisiņos, šajos maisiņos līdz ar rīsiem ielejam tikpat ūdens, maisiņus aizsienam un metam katlā, vārošajā ūdenī, pēc 15 min būs labi. Zvejojam ārā un servējam. BTW, šī ir klasiskā japāņu katastrofu vietu rīsu gatavošanas metode, kad jāgatavo daudz, lielam cilvēku skaitam un ilgstoši.

Tātad, esam nomazgājuši rīsus, uzlikuši uz uguns, sagaidījuši, kad sāk vārīties un atstājuši tvaicēšanās režīmā. Ķeramies pie sēnēm. Sagriežam šķēlītēs, uz pannas izkausējam sviestu, sviestā saberam sēnes un uz vidēji lēnas uguns (ja 10-1, tad 4, ja 6-1 tad 3) karsējam, te doma tāda, ka sēnēs ir daudz šķidruma, sākotnējā fāze ir liekā šķidruma iztvaicēšanai. Kamēr sēnes karsējas, tikmēr mazos gabaliņos sagriežam papriku un sīpolu. Atvēlam šai nodarbei 5 minūtes, ap to brīdi sēnes jau būs tā kā sākušas saplakt, beram papriku un sīpolu pie sēnēm un piegriežam par soli, diviem jaudīgāku guni. 

Apakšā sviestā mazliet apsautētas sēnes un tikko piebērta paprika un sīpols. Atceramies ik pa brīdim apmaisīt. Pa tam laikam rīsi turpina tvaicēties uz lēnas uguntiņas.

Tagad ir īstais brīdis sākt gatavot lielos šķīvjus. Un te vietā mazliet lirikas. Visur dikti stāsta, cik zaļumi ir labi un derīgi, bet kaut kā sūdīgi sanāk ar viņu ēšanu, netaisīs tak speciāli salātus, bet citādi tām lapām vietas uz šķīvja nav un kaut kā nesanāk ieēst paralēli, lai gan vajadzētu un pat būtu labi... Šajā sakarībā savā privātajā ēdināšanā esmu ieviesis šitādu triku:

praktiski jebkuru ēdienu ēdot, uz šķīvja apakšā pametu salātu lapas un kādus citus zaļumus. Pirmkār, šādi servēts šķīvis izskatās labāk, otrkārt, šķīvis smērējas mazāk, treškārt, griežot jebko, kas ir uz šķīvja nogriežu arī kraukšķīgu salātu. Neesmu redzējis, ka citur tā darītu, kas mani pārsteidz, jo patiesībā ir ļoti efektīvi un vienkārši kā papildināt jebkuru gaļas, zivs, rīsu, makaronu ēdienu ar svaigumu, šķiedrvielām un vitamīniem.

Nu tad lūk, kamēr gatavojam šķīvjus, arī rīsi ir notvaicējušies savas 12 minūtes, ņemam no uguns (atceramies par vāku!!!). Sēnes, paprika un sīpoli turpina sautēties, viņiem ir jāsasniedz tāda kondīcija, ka sīpoli kļūst praktiski caurspīdīgi un paprika kļūst ļoti mīksta, tumšāka un arī praktiski caurspīdīga. Un nu ir laiks gatavot zivi. Metam pannu uz uguns, vidēja uguns (10-1 uz 5, 6-1 uz 4), un lejam iekšā zivi ar visu marināti, jā, jā, tieši tā ar visu marinādi. Te notiks tāda lieta, tiklīdz panna uzkarsīs, jogurts citrona skābuma + siltuma ietekmē sāks rūgt, kā rūgušpiens. Sūkalas izdalīsies atsevišķi, kā iedzeltens šķidrums. Faktiski sanāk, ka mēs to zivi uz pannas vāram, nevis cepam - kas ir daudz, daudz veselīgāk.

Var redzēt sūkalas, dilles, citronu, zivi... un burbuļus priekšplānā, kā tas viss vārās.

Zivs, tātad, vārās uz pannas. Rīsi tvaicējas katlā bez ūdens, ap šo brīdi sīpoliem vajadzētu būt caurspīdīgiem, paprikai iebrūnai un sēnītēm sakritušām un brūnganām, tur tad arī beram klāt pipariņus un kārtīgu šļuku sojas mērces (es teiktu 40-50 mililitrus, atkarībā no tā cik stipra mērce). Pie kam ielāgojiet, nekādu sāli, sāls sāta garša būs no sojas mērces. Pamaisam, lai dārzeņi bišķi pavārās sojas mērcē un ņemam no uguns.

Gatavi, kārtīgi izsutināti dārzeņi un sojas mērcīte, ar sviesta piešprici un pipariņiem.

Apgriežam zivi uz otru pusi. Zivis ātri ir gatavas, principā es teiktu, ka baltā zivs, īpaši, ja nav pārāk bieza fileja, būs gatava max 5 minūtēs.

Nu, kad zivs ir gatava. Tad visam slēdzam nost uguni, beidzot varam atļauties noņemt vāku rīsu katlam un papriecāties par daiļo skatu. Beram rīsus uz salātlapām, šķīvjos, pa virsu beram sēnītes ar dārzeņiem un neaizmirstam pāri rīsiem uzliet to pašu sojas mērcīti no pannas. Pāri tam visam liekam zivs fileju un pārlejam ar sūkalām un jogurta olbaltuma gabaliņiem (protams, ja kādam tas neizskatās gana labi, var neēst, bet nopietni saku - sūkalas + olbaltums piedos buķetei.

Gatavs. Vienīgi šajā gadījumā tur apakšā ir arī gurķi, vienkārši pieliku ibo mājas īpašniece bija iebraukusi, atstāja maisu ar gurķiem, no sava rančo dārza, man sanāca, ka neiešu tak laist garām gurķus for free. Bet kopumā gurķi receptē nav un arī pārāk nepiederās, ja tā godīgi. Vismaz Kanādiešu lauka gurķi, jocīgi viņi tādi.