Kas ir kanādietis?

Kad rakstīju par brīvprātīgajiem minēju, ka kanādiešu komūna šķiet daudz vairāk saliedēta un savstarpēji ieinteresēta. Zīmīgi, ka tās pašas dienas vakarā, kad ievietoju šo ierakstu emuārā pie manām durvīm pieklauvēja kaimiņiene ar tekstu, ka pie kamiņu mājas dārzā notiek iedzeršana, kurā ir free beer un es esmu laipni gaidīts. Kad devos turp, tad izrādījās, ka ir ne tikai free beer, bet arī free vodka. Tiesa ar zemeņu putukrējuma garšu. 

Pārstāvētā publika - mūsu ielas 3 māju iedzīvotāji, un 2 bijušie īrnieki, no kuriem viens, kā izrādās, īrēja istabu kurā šobrīd dzīvoju es. Un tas arī ir raksturīgi - saikne tiek uzturēta ilgstoši. 

Protams, ka ciešā komūnas būšana ir likumsakarīga. Kanāda ir jauna valsts un vēl dažas paaudzes atpakaļ  viņiem nācās ļoti smagi strādāt, lai vienkārši izdzīvotu. Pie kam, nevis vienkārši strādāt, bet sadarboties kopējās lietas labā. Interesanti, ka labklājība šobrīd ir īpaši izteikta vairākās ziemeļu valstīs, kurām bija līdzīga attīstība. Piemēram, gan Islande, gan Norvēģija bija ļoti trūcīgas valstis 100 gadus atpakaļ, ar reālām pārtikas nepietiekamības problēmām.

Kanādieti nevar definēt ar kaut kādām kulturālām prioritātēm, mūziku, kuru viņi klausās vai ēdienu kuru ēd. Protams, ir kaut kādi ēdieni un dzērieni, kas ir populārāki kā citi un nav tik populāri citās pasaules vietās. Bet bieži vien tā ir vairāk vēsturiska nejaušība kā attīstības neizbēgamība. Nav nekādi nacionālie apģērba gabali vai īpašas tradīcijas. Reliģiski Kanāda ir tik ļoti dažāda, ka šajā kontekstā vispār nav iespējams runāt par kaut kādu nacionālo iezīmi.

Tad kas definē kanādieti? Man šķiet, ka tā ir ticība sistēmai. Imigrants par kanādieti kļūst tajā brīdī, kad notic sistēmai, tam, ka sistēma strādā. Tas, ko es saprotu ar sistēmu ir likumdošanas, mentalitātes, attieksmes, kultūras un vērtību kopums. Paši kanādieši tic tam, ka tas, kā viņi dara lietas ir pareizi un neizbēgami darīs dzīvi labāku un viņi sagaida, ka arī imigranti pieņems šo sistēmu, citādāk par kanādieti nekļūt nekad. Cik esmu runājis ar dažādiem cilvēkiem gan dzimušiem Kanādā, gan iebraucējiem, tad viens vienojošais aspekts ir šī atvēršanās sistēmai. Viņi visi ir dažādi ar kopīgu ticību.
Protams, nekas nav ideāls un šis politiķis ir mērkaķis, tā province ir slinka un valdības lēmums revidēt to vai citu sfēru ne vienmēr tiek uztverts pozitīvi, taču tā pārliecība, ka viss būs OK, kamēr katrs kanādietis darīs to, kas viņam ir jādara ir grandioza.

Tas ir tas, kas Latvijai tik ļoti pietrūkst. Mums ir garīgums, tradīcijas, vēsture un kultūra. Bet nav ticības sistēmai. Tas ir tas, kas spiežas cauri gan virtuves sarunās, gan publiskajā telpā esošajai komunikācijai.

Jo vairāk es domāju, jo vairāk man šķiet, ka zem visiem tiem tekstiem par cienīgu dzīvošanu un to cik Latvijā viss briesmīgi, kas tik ļoti skan no visu to imigrantu puses, kuri brauc strādāt uz Skandināviju vai UK, ir tieši šī vēlme atrast sistēmu, kurā integrēties. Neapzināta vēlme pēc kopības, kurā iekļauties. Jo kad dzirdu, cik ļoti tiek slavēts tas, ka lūk: "šeit novērtē manu darbu," domāju, ka lūk, cilvēkam ir atgriezeniskā saite ar sistēmu, viņš dod sistēmai, sistēma dod pretī. Atalgojuma apmērs ir drīzāk sekundārs.

Kas liek aizdomāties, vai ES ticu sistēmai Latvijā? Vai tas ir tas iemesls, kāpēc nolēmu izlūkot Kanādu? Sāk šķist, ka jā.