Brīvprātīgie

Turpinot vakardienas pārdomas nolēmu pastāstīt par brīvprātīgajiem (Volunteers). Tā Kanādā ir liela lieta. Vispār ir jāsāk ar to, ka šeit tiek uzskatīts par labo toni iesaistīties dažāda veida sociālajās komūnas aktivitātēs. Katrā pilsētā, vai, ja pilsēta liela, tad pilsētas rajonā ir komūnas centrs, kurā tiek organizētas lietas kā barbekjū vakari, apkārtnes uzkopšana, sports utml. BTW, es dzīvoju tieši blakus (otrpus ielai) no sava rajona komūnas centra. 

Arī manā darba vietā ir "sociālā komiteja", kas organizē visādas ziedojumu akcijas, teātra biļešu kolektīvu iepirkšanu utml darbinieku kolektīvam. Ik pa brītiņam parādās speciāli organizēts hodogu vīriņš, kurš noteiktā dienā firmas darbiniekiem cep hotdogus (jāpiezīmē, ievērojami lētāk, kā analoģisks komplekts maksā pie "parastā" ielas hotdogu vīriņa). Līdz šim gan kaut kā sanācis, ka vīriņš uzrodas pie darba dienās kad a) nestrādāju vai b) man ir atslodzes diena ēšanā, tāpēc dikti ceru, ka nākamreiz sanāks kādu sojas hotdogu uzēst.

Bet būšana brīvprātīgajos nozīmē ne tikai socializēšanos, bet arī dažādu nopietnu, tādu, kas normāli tiek uzskatīti par atlgojamiem, darbu darīšanu. Tā var būt sociālā palīdzība (invalīdu, pensionāru apkopšana), tūrisms (strādāšana par bezmaksas gidiem), dārzkopība, celtniecība, mediji vai vienkārši jebkura joma kurā cilvēkam ir kādas zināšanas (piemēram ir pēc komūnas principa organizēti velosipēdistu klubi, kur visi strādājošie ir brīvprātīgie, tie kam ir zināšanas par velosipēdiem nāk un remontē priekš citiem, vai arī restaurē kaut kādus vecus lūžņus un pārdod par nelielām naudiņām) jebkurā jomā. 

Praktiski visi lieli sporta un mūzikas pasākumi ļoti lielā mērā balstās uz brīvprātīgo darbu. Nesenās Ziemas olimpiskās spēles Vankūverā labi ilustrē Ziemeļmeksikas brīvprātīgo ekspluatēšanas sistēmu: šoferi, bārmeņi, IT speciālisti, viesmīlības pārstāvji utt liela daļa brīvprātīgie. Te var paskatīties kādās jomās viņiem vajadzēja tos brīvprātīgos. 

Nu un tad, protams, ir politiskās kampaņas, kas lielākoties sastāv no brīvprātīgo darba, ibo visa nauda tiek iztērēta reklāmās un transporta izdevumos.

Rādītājs tam, cik nopietni brīvprātīgo darbs tiek uztverts ir kaut vai tas, ka bieži vien tajā jomā kurā vēlies būt brīvprātīgais ir grūti dabūt darbu (t.i., darbu bez atalgojuma, loģiski, ka neviens par brīvprātīgo darbu nemaksā) tik daudz ir brīvprātīgo.

Tāpat jebkuru brīvprātīgā darba pieredzi var droši rakstīt CV. Faktiski darbs nopietnā brīvprātīgo organizācijā tiek pielīdzināts darbam ar atalgojumu.

Ir arī tāds faktors, ka vari kaut kādā jomā iet un strādāt brīvprātīgo darbu un kamēr strādāsi tevi vērtēs kas par putnu, kā strādā un beigu beigās turpināsi strādāt turpat tikai nu jau kā algots darbinieks.

Pie šī paša varu piebilst, ka uzkrītoši šķiet tas, cik lielā mērā te notiek socializācija ar kaimiņiem. Līdz šim brīdim nevaru saprast kā traktēt to, ka reiz, iepazīstoties ar kaimiņu Ralfu (onkulis tā uz 70 gadiem, pensijā, tēvs norvēģis) izrādījās, ka Ralfs zina kā mani sauc, no kuras valsts es esmu un kurā mežā redzēju lāci. Informācija plūst...

Katrā ziņā tā nu ir viena no lietām, ar kurām Kanāda ļoti atšķiras no Latvijas. Sabiedrības kopība un vēlēšanās investēt savu laiku un bieži vien arī līdzekļus sabiedrības labā (un caur to savā statusā).