Pilsētu simboli

Turpinu publicēt daļas no mana kultūrizglītojošā izbrauciena.
Te ir tāda interesanta lieta, ka katrai lielākai un mazākai pilsētai, ieskaitot pavisam nelielus ciematus ir savi simboli. Tā vienmēr ir statuja, kas ir novietota kaut kur centrā vai galvenā ceļa malā, kur to var apbrīnot iebraucot šajā apdzīvotajā vietā. Vakar jau rakstīju, ka nav skaidrs, kurš īsti ir Gimli simbols  tas à la Tālavas taurētājs vai lidmašīna. Toties ir ļoti skaidrs par šīm pilsētām un ciematiem:

Komarno simbols - moskīts. Ukraiņu ieceļotāju ciemats, kurš pamazām izmirst. Diez vai te pat 100 cilvēki vēl dzīvo. Visi uz Winnipegu un citām lielākām pilsētām pārvācas. Šī vieta tiek uzskatīta par vienu no moskītu apsēstākajām un tāpēc arī nosaukums tāds. Ja kāds nesaprata - Komarno - no krievu Комар (ods), tātad tiešs tulkojums - odaini.

Petersfield ar savu pīli. Viņi pie ezera, un cauri tek niedrēm aizaugusi upīte, kurā pīles dzīvo.

Selkirka ar savu samu. Un pelnīti, Selkirka atrodas pie Red river. Kad ķēru samus ar sojas desu, es to darīju apmēram kilometrus 15-20 tālāk, lejtecē. Tātad apstiprinu - sami te ir un daudz, un dumji kā pastalas.

Kad pirmo reizi paskatījos uz to plāksnīti padomāju, ka reāli rakstīts Chuck Norris un gandrīz godbijībā cepuri noņēmu. Bet izrādās, ka Čaks, bet ne Noriss tur aprakstīts kā galvenā selkirkiešu zvejnieku dvēsele, kas iecēlusi Selkirku pasaules samu galvaspilsētas godā. Tiesa arī cepures nebija.

Savukār Winnipegā dzīvo baltie lāči. Kopā esot 26 dažādās vietās dažādi izkrāsoti. Bet tas viens ar mazo bērneli priekšplānā mani aizkustina katru reizi garām ejot.

Bet vispār gribēju piezīmēt tādu lietu, ka visai dīvaini ir atrasties civilizācijas nomalē un tieši tā, nekā savādāk var aprakstīt to apvidu, kurā izmētātas šīs pilsētiņas. Gimli ir uz robežas kur tālāk uz ziemeļiem ir vēl kilometri 70 ar fermām, t.i., laukiem kuri tiek apsēti un novākt, starp laukiem daži mazi miesti, kurus var sasniegt pa ceļu, tad vēl tālāk ir dažas indiāņu rezervācijas, kuras var sasniegt tikai ar lidmašīnu, nolaižoties ezeros, un tas arī viss.

P.S. Piezīme īstiem vīriem - E.A. jauns albums, nu tā, so so.

Mazmazliet no Gimli

Šodien biju kultūrizglītojošā izbraukumā pa Manitobu. Ko neaizbraukt, ja par velti piesakās aizvest? Šo to uzzināju jaunu, patiesībā diezgan daudz. Izbraukuma laikā pabiju arī Gimli. Nolēmu iepostēt mazu kripucīti. 

Kā atceraties no šī senā ieraksta komentāriem, Gimli ir Islandiešu kolonija, bijusī, protams. 

Skulptūra par godu Amerikas atklājējiem, islandiešu vikingiem. Atklājis pats  islandes prezidents.

Islandiešu karogi te ik pa brītiņam manāmi.

Gimli ir lielākā pilsēta pie Manitobas ezeriem. Var teikt - ezeru galvaspilsēta. Un no krasta skatoties, ezers kā jūra, otru malu redzēt nevar.

 

Pilsētas simbols - lidmašīna, bet pastāv teorija, ka tie ir māņi un simbols ir augstākminētais vikingu puisis. Nezinu kam ticēt. Vikings būtu loģiskāk.

Un Gimli ir lieliska pludmale. Sajūta, kā pie Baltijas jūras. Un uz tā staba kaut kāds ērglis sēž. Kaut ko sargā.

Ostā vietējie mākslinieki apzīmējuši ūdens sienu, kas pasargā ostu no viļņiem.

Apzināti neliku attēlus ar pilsētas ielām un tamlīdzīgi, ibo visas pilsētas te ir vienādas. Atšķiras tikai kultūras/mākslas elementi, ģeogrāfiskā atrašanās vieta un ar to saistītie faktori.

Latvija?

Situācija: svētdiena, tā ap 14:00, esmu izgājis pārtraukumā. Stāvu (A) pie ofisa, runāju ar kolēģi, dzimušu francūzieti (F), no Kvebekas, tagad dzīvojošu un strādājošu Winnipegā, gadi tā ap 35, precējusies, trīs bērni. Pienāk vēl viena kolēģe, indiāniete (I), arī uz gadiem 35, par ģimeni neko nezinu, ar viņu nekad neesmu runājis, bet viņa pazīst F.

F: klausies, kad tu pagājušo reizi biji pie manis, pabeigt tetovējumu, mans vīrs tevi redzēja un teica, rekur tavs krievu draugs. Viņam patīk kā tu izskaties.

A: es ceru, ka ne tādā, nu tu saprati kādā nozīmē.

F (smejās): nē, nē, skaidrs, ka nē.

A: bet es neesmu krievs, lai arī krieviski saprotu un runāju.

I: kas tad tu esi?

A: esmu no Latvijas.

I: ā, jums ir laba hokeja izlase.

A: jā, top 8 regulāri.

I: jums tur kanādietis trenē.

A: trenē gan.

I: Teds Nolans.

A (nuņihujasse): !

Tagad lūdzu hokeja fani, godīgi, kurš no jums zina kā sauc jebkuras citas, izņemot Latvijas hokeja izlasi, treneri? 

Bet šis gadījums nav tipisks. Tipiski ir divi, apmēram vienādi populāri scenāriji: a) nav ne mazākās sajēgas kur ir Latvija, bet nojauš, ka kaut kur Eiropā, ibo es pēc nēģera/aziāta/latinosa neizskatos; b) Latvija ir netālu no Somijas un man nav ne mazākās saprašanas, kāpēc Somijas, ne Zviedrijas, Krievijas vai jebkuras citas vietas.

BrĪvdIeNu HjŪmOrZ

Why men like fishing so much?
Because it makes their hands smell like pussy...

Kur ir mana lidmašīna?

Kā gadījās, kā ne, nonācu es mājās pie viena izbijušā fermera. Lai gan nekā pārdabiska tur nav, ibo šis izbijušais fermeris ir mājas, kurā īrēju istabu, īpašnieces tēvs. Kaut kā nejauši pirms mēnešiem 2 viņš bija te ieklīdis, mazliet iedzērām šņabi, parunājām par šo, par to un tad sanāca tā, ka viņam tā kā datoru vajadzēja pārinstalēt, ko es ar lielu prieku uzņēmos darīt, kā barteri sarunājot lidojumu ar viņa divvietīgo lidmašīnu. 

Kā gadījās, kā ne, pirms nedēļas viņš uzzīmējās atkal (par uzzīmēšanās apstākļiem citā ierakstā), atkal mazliet iedzērām un izrādījās, ka viņam ir ne tikai lidmašīna, bet arī karabīne.

Un kā ieplānots, vakar, kopā ar viņu devos uz viņu rančo, kilometrus 80 no vietas kur dzīvoju, bet kā izrādās ļoti netālu no vietas, kur pēdējo reizi biju izbraukumā pie dabas, zivis ķert ar sojas desām.

Ieradāmies vakarā, uz līdzenas vietas devāmies pie lidmašīnas, laika apstākļi bija ideāli lidošanai. 

Lidmašīna ir tik viegla, ka viens cilvēks aiz astes to var aizvilkt pa pļavu.

Divvietīga, neliela, pasažieri sēž viens aiz otra.

Vadība gaužām vienkārša, nekādu autopilotu vai kā cita. Un arī nav degvielas līmeņa rādītāja :cD

Paceļās un nolaižās pļavā parastajā. Patiesībā biju pārsteigts par to, pa cik nelīdzenu virsmu ar šito verķi var ieskrieties. Ar auto tur tā īsti pat nepabraukt.

Starp citu izbijušo fermeri sauc... Andis :cDDD, nu labi, Andy, bet vienalga reāli rēcīgi. Tātad, mazliet palidojām, ibo Andy teica, ka degvielas esot maz. Nu, pat tās 10 minūtes bija kaut kas pilnīgi ūber.

Dodoties atpakaļ no lidmašīnas Andy pamanīja, ka manu uzmanību ir piesaistījis ATV.

Andy pielēja bāku, izsniedza atslēgas un es devos pabraukāt.

Braukājot pa vietējiem laukiem, sajutos kā Latvijā.

Pilnīgi nostaļģija parāva.

Pēcāk mazliet iedzērām, mazliet parunājām un nākamajā rītā izrādījās, ka jābrauc ir pēc degvielas, jo īstā lidošana būšot tikai šodien. Pielējām bākas un devāmies lidot. Tā kā no lidmašīnas visas bildes vienādi sūdīgas un pamatā spārnus un ar mazajām mušiņām notašķītos stiklus var redzēt, neko dižu nesafotografēju.

Vienīgi šo ieliku, lai būtu redzams tas purvs kurā zivis ķēru. No augšas izrādījās, ka tas purvs ir milzīgs un daudz pareizāka ideja būtu tur doties ar laivu, nevis mēģināt brist.

Pēc lidojuma vēl viens izrbauciens ar ATV.

Tikai šoreiz pa bišķi grūtāk izbraucamām vietām. Lidojot ar lidmašīnu izplānoju maršrutu, pa kurām  stigām varētu izbraukt. 

Un tad pienāca laiks karabīnei.

Karabīne izrādījās .270 kalibra Winchester Model 70, kas tiek uzskatīta par vienu no sakarīgākajām medību karabīnēm. Pie kam aprīkota ar Bushnell 4x32 optiku. Zvērīgs šaujamrīks, paredzēts briežu medībām, jūtams atsitiens, zilums uz pleca :cD

Pēc tam izrādījās, ka karabīnes patiesībā ir divas. Vēl Andy īpašumā ir treniņiem ideāli piemērots .22 rimfire Marlin pusautomāts ar 5 patronu aptveri. (precīzu modeli aizmirsu). Atsitiens nekāds, ļoti lēta munīcija, skaņa šaujot īpaši nepārspēj gaiseni.

Kopumā tāds kārtīgs puikas slapjā sapņa piepildījums sanāca.

Starp citu, interesanti piezīmēt, ka arī Andy ir imigrants. 70to beigās ieradās no UK, vēl līdz šim brīdim var just britu akcentu. Apprecējās ar kanādieti, uztaisīja divas meitas, audzēja govis - lielās fermas izkonkurēja, tagad strādā par darbmācības skolotāju nelielā pilsētiņā. Kļuvis par Kanādas pilsoni un uz UK vairs negrib ne pa kam.

Kas ir kanādietis?

Kad rakstīju par brīvprātīgajiem minēju, ka kanādiešu komūna šķiet daudz vairāk saliedēta un savstarpēji ieinteresēta. Zīmīgi, ka tās pašas dienas vakarā, kad ievietoju šo ierakstu emuārā pie manām durvīm pieklauvēja kaimiņiene ar tekstu, ka pie kamiņu mājas dārzā notiek iedzeršana, kurā ir free beer un es esmu laipni gaidīts. Kad devos turp, tad izrādījās, ka ir ne tikai free beer, bet arī free vodka. Tiesa ar zemeņu putukrējuma garšu. 

Pārstāvētā publika - mūsu ielas 3 māju iedzīvotāji, un 2 bijušie īrnieki, no kuriem viens, kā izrādās, īrēja istabu kurā šobrīd dzīvoju es. Un tas arī ir raksturīgi - saikne tiek uzturēta ilgstoši. 

Protams, ka ciešā komūnas būšana ir likumsakarīga. Kanāda ir jauna valsts un vēl dažas paaudzes atpakaļ  viņiem nācās ļoti smagi strādāt, lai vienkārši izdzīvotu. Pie kam, nevis vienkārši strādāt, bet sadarboties kopējās lietas labā. Interesanti, ka labklājība šobrīd ir īpaši izteikta vairākās ziemeļu valstīs, kurām bija līdzīga attīstība. Piemēram, gan Islande, gan Norvēģija bija ļoti trūcīgas valstis 100 gadus atpakaļ, ar reālām pārtikas nepietiekamības problēmām.

Kanādieti nevar definēt ar kaut kādām kulturālām prioritātēm, mūziku, kuru viņi klausās vai ēdienu kuru ēd. Protams, ir kaut kādi ēdieni un dzērieni, kas ir populārāki kā citi un nav tik populāri citās pasaules vietās. Bet bieži vien tā ir vairāk vēsturiska nejaušība kā attīstības neizbēgamība. Nav nekādi nacionālie apģērba gabali vai īpašas tradīcijas. Reliģiski Kanāda ir tik ļoti dažāda, ka šajā kontekstā vispār nav iespējams runāt par kaut kādu nacionālo iezīmi.

Tad kas definē kanādieti? Man šķiet, ka tā ir ticība sistēmai. Imigrants par kanādieti kļūst tajā brīdī, kad notic sistēmai, tam, ka sistēma strādā. Tas, ko es saprotu ar sistēmu ir likumdošanas, mentalitātes, attieksmes, kultūras un vērtību kopums. Paši kanādieši tic tam, ka tas, kā viņi dara lietas ir pareizi un neizbēgami darīs dzīvi labāku un viņi sagaida, ka arī imigranti pieņems šo sistēmu, citādāk par kanādieti nekļūt nekad. Cik esmu runājis ar dažādiem cilvēkiem gan dzimušiem Kanādā, gan iebraucējiem, tad viens vienojošais aspekts ir šī atvēršanās sistēmai. Viņi visi ir dažādi ar kopīgu ticību.
Protams, nekas nav ideāls un šis politiķis ir mērkaķis, tā province ir slinka un valdības lēmums revidēt to vai citu sfēru ne vienmēr tiek uztverts pozitīvi, taču tā pārliecība, ka viss būs OK, kamēr katrs kanādietis darīs to, kas viņam ir jādara ir grandioza.

Tas ir tas, kas Latvijai tik ļoti pietrūkst. Mums ir garīgums, tradīcijas, vēsture un kultūra. Bet nav ticības sistēmai. Tas ir tas, kas spiežas cauri gan virtuves sarunās, gan publiskajā telpā esošajai komunikācijai.

Jo vairāk es domāju, jo vairāk man šķiet, ka zem visiem tiem tekstiem par cienīgu dzīvošanu un to cik Latvijā viss briesmīgi, kas tik ļoti skan no visu to imigrantu puses, kuri brauc strādāt uz Skandināviju vai UK, ir tieši šī vēlme atrast sistēmu, kurā integrēties. Neapzināta vēlme pēc kopības, kurā iekļauties. Jo kad dzirdu, cik ļoti tiek slavēts tas, ka lūk: "šeit novērtē manu darbu," domāju, ka lūk, cilvēkam ir atgriezeniskā saite ar sistēmu, viņš dod sistēmai, sistēma dod pretī. Atalgojuma apmērs ir drīzāk sekundārs.

Kas liek aizdomāties, vai ES ticu sistēmai Latvijā? Vai tas ir tas iemesls, kāpēc nolēmu izlūkot Kanādu? Sāk šķist, ka jā.

Braucam uz Kanādu!

Nolēmu mazliet apstāstīt, cik beigu beigās izmaksā šitāds triks - iegūt darba atļauju caur jauniešu programmu un atbraukt uz Kanādu. Kā nekā, tieši ap šo laiku, gadu atpakaļ sāku gatavoties visam pasākumam. Un laiks līdz aizlidošanai pagāja negaidīti ātri.

Tātad, manis izmantotā programma saucas International Experience Canada. Visu teorētisko informāciju un prasības var izlasīt viņu lapā, neatkārtošos.

Ja kādam interesē, tad līdzīgas programmas ir arī Austrālijai un Jaunzēlandei. Pazīstu puisi, kurš ar šo pašu programmu devās uz Jaunzēlandi. Vienīgā atšķirība, kas var būt būtiska - Austrālijas un Jaunzēlandes gadījumā max vecums ir 30 gadi, kamēr Kanādas - 35. Runa ir par vecumu dokumentu iesniegšanas brīdī.

Programmas būtība - Kanāda dod iespēju noteiktam skaitam Latvijas pilsoņu pieteikties uz viena gada darba atļauju. Katru gadu šis skaits ir dažāds, ar tendenci uz krišanos. Ja 2011. gada kvota bija 500, tad 2012. kvota 200. Cik būs 2013. to nezin neviens un uzzinās tikai tad, kad programmu atklās.

Programma sākas tipiski iepriekšējā gada beigās (2011. gada programmai dokumentus sāka pieņemt 2010. gada novembra beigās) vai tā paša gada sākumā (2012. gada programmai dokumentus sāka pieņemt 23. janvārī).

Vēl vajag piezīmēt, ka kvotas tiek dalītas 3 daļās un reālistiski ņemot izmantojama ir tikai "Darbs un atpūta" daļa. 

Un tagad ĻOTI SVARĪGS PAZIŅOJUMS! 

Sakarā ar "Starptautiskā prakse" kvotas daļas neizmantošanu, Kanādas vēstniecība ir pārcēlusi brīvās vietas no šīs sadaļas uz "Darbs un atpūta", kā arī samazinājusi kvotu "Jaunajiem profesionāļiem" kas nozīmē, ka šobrīd ir brīvas vietas (kad skatījos, bija ~40). Ja kādam ir vēlme, rekomendēju nevilcināties. Kad es pieteicos oficiālajos datumos, tad visas 100 brīvās vietas beidzās 36 stundās. Tagad, acīmredzot, nav nekādas informatīvās kampaņas, tādēļ daudzi nezina par šo iespēju.

Ja ir nodoms, tad iesaku izmantot iespēju tūlīt kaut vai tādēļ, ka 1) dokumentu kārtošana (kas pamatā ir atbildes gaidīšana) aizņems mēnešus 2; 2) saņemot darba atļauju (vai precīzāk uzaicinājuma vēstuli, darba atļauju iedod uz robežas ierodoties Kanādā) tiek dots gads to izmantot, kas nozimē, ka sākot procesu šobrīd uz Kanādu var braukt arī pēc pusgada vai gada, vai pēc gada un 2 mēnešiem.

Cik tas maksā?

Kanādas vēstniecībai jāsamaksā 150CAD, pēc kursa tas ir ~Ls 80.

Policijas izziņa ar tulkojumu. Ls 5-9 atkarībā no steidzamības.

Ja Kanādas puse apstiprina kandidāta "politisko derīgumu", tad jānokārto medicīniskā apskate viņu norādītā vietā (un tikai viņu, jo ir viens konkrēts sertificēts ārsts un viens konkrēts rentgena aparāts, kas tiek izmantots). Rentgens ap Ls 30, apskate/analīzes/dokumentu sūtīšana uz Kanādas vēstniecību iekš UK ap Ls 95.

Tad obligātā medicīniskā apdrošināšana uz gadu, ar repatriāciju. Var būt klupšanas akmenis, ibo ir dažādi plāni, piemēram, Ergo, kas netiek popularizēti, tā vietā tiek uzspiesti daudz dārgāki. Es samaksāju šķiet ~Ls 230, bet tas bija izmantojot personīgos sakarus. Vidēji, cik skatījos, maksā ap Ls 350.

Lidmašīna, ja lido uz Toronto, tad ir 2 lētas iespējas vai nu ukraiņu Aerosvit, caur Kijevu, vai nu poļu LOT caur Varšavu. Es lidoju ar Aerosvit, Ls 280. Tajā brīdī Lots gribēja Ls 320.

Kopā visi izdevumi, līdz darba atļaujas iegūšanai Toronto lidostā ap Ls 700.

Tālāk pa Kanādu lidot ir dārgi, ja tiek tēmēts uz ar vilcienu sasniedzamu pilsētu, tad daudz lētāk ir (stipri iepriekš, apmēram tad pat kad tiek pirktas lidmašīnas biļetes) pirkt ekonomiskās klases biļetes vilcienā VIA RAIL. Viņiem praktiski konstanti ir -75% Express Deals akcijas. Kad uz atsevišķiem reisiem, tuvākā un tālākā nākotnē ir 75% (no shit!) atlaides. Es ar tādu biļeti tiku līdz Winnipegai (2000km), pa Ls 50. Edmontona, kas ir gandrīz divtik tālu, izmaksās ap Ls 90. Lidot - 3x-4x dārgāk. Protams, ja budžets atļauj un tā, tad uz priekšu ar Westjet. Vai, ja pavisam vajag uz sazinkurieni, kāpjam iekš to autobusu - Greyhound.

Tad ir tas noteikums, ka vajag līdzi 2500CAD (vai ekvivalentu) pirmajiem pāris mēnešiem līdzi, dzīvošanai. Apstiprinu, vajag. Es iztiku līdz pirmajai algai ar 2000CAD, tur gan lauvas tiesu (1100CAD) aizņēma īres apmaksa par 2 mēnešiem un drošības depozīts. Pārējais - telefona pieslēgumi, viesnīca šur, viesnīca tur, transporta izdevumi, saimniecības piederumu, pārtika - ņemot vērā to, ka sākumā nekā nav, tad visu vajag pirkt. Kāda ekskursija, kāda ieejas biļete. 

Jārēķinās, ka laiks paies, kamēr sameklēs darbu, tad vēl ir jāpastrādā, kamēr pienāk arī algas diena. 

Trīs lietas, par kurām vēstniecībā nezin (vai nestāsta).

Pirmkārt un galveno kārt, stāstīs, ka tavu darba atļauju nevar pagarināt, kas ir muļķības. Tiesa, nav nekādas oficiālas standarta procedūras, attiecīgi jebkuri pieteikumi ir jāiesniedz individuālai izvērtēšanai, bet pats personīgi esmu saticis cilvēkus, kas ir pagarinājuši darba atļauju, pie kam Toronto un Ontario galīgi nav tā province kurā ir viegli dabūt rezidenta statusu. Te nozīme ir komūnai. Tas ir, ja tu es labs cilvēks, strādā kaut kādu darbu un tava priekšniecība ir gatava par tevi aizlikt vārdu un dot rekomendācijas provinces valdībai, kā arī tu patīc kaimiņiem utml, tad var rakstīt vēstuli valdībai un ja viss būs ok, saņemt pagarinājumu. Pagarinājums tāpat kā pamata darba atļauja dod iespēju strādāt jebkurā vietā Kanādā.

Otrs variants (kas ir ļoti aktuāls Albertā), iekārtojies darbā viesnīcā, kad ies uz beigām tava darba atļauja viesnīcas bez problēmām izsniegs tev LMO (Labour Market Opinion), kas būtībā ir apliecinājums, ka kanādieši nestāv rindā, lai strādātu tavu darbu, kas nozīmē, ka darba devējam tu esi nepieciešams. Tiesa, tas nozīmē, ka tu turpināsi strādāt tikai  pie šī darba devēja, kamēr dabūsi permanentā rezidenta statusu (Albertā  pieteikties šim statusam var pēc 3 gadiem)

Trešais variants, kas ir aktuāls man, ibo atrodos Manitobā (strādā arī Saskatchevanā) ir tāds, ka pēc pusgada, nostrādāta provincē, ja tavs darba devējs ir gatavs piedāvāt tev permanentu pozīciju, tad ar šo vari doties pie provinces valdības un teikt, ka esi ar mieru šamējā provincē uzturēties labu laiku un ja būs labas atsauksmes tad iedos nākamo darba atļauju, pēc tam arī iespēju strādāt jebkur provincē.

Otrkārt, vismaz man uz robežas neviens nepārbaudīja nedz naudu, nedz apdrošināšanu. Viss tas process bija tāds, ka imigrācija aizņēma mazāk laika, kā čemodāna gaidīšana pie konveijera lentas. Principā varēju atbraukt ar 10 dolāriem un bez apdrošināšanas. Riskatni, protams, bet iespēja ir.

Treškārt, runājot par policijas izziņu, ja ir krimināls, tad par Kanādu aizmirstam uzreiz, ja ir braukšana dzērumā tad arī. Viss pārējais ir nu tā - pēc personīgās pieredzes, administratīvais 5 diennakšu arests, avārija bez tiesībām, kāds ātruma pārniegums/neatļautais kreisais/sarkanais luksofors utml kanādiešiem nelikās pietiekams iemesls, lai atteiktu iebraukšanu.

Kā arī radinieks bijušais VDK aģents netiek uzskatīts par kavēkli.

Ja ir jautājumi, rakstiet, centīšos atbildēt.

bRĪVDIENU hUMORS (Xtreme edition)

Tātad, visas sievietes, mazi bērni un pārējie, kam ir vāja nervu sistēma, konservatīvi uzskati un/vai fundamentālistiskas ievirzes reliģiskā pārliecība pārstāj lasīt tieši šeit un tūlīt. Ja nē, tad pēc tam nesūdzieties.

Lai nesanāktu, tā, ka nejauši gadās izlasīt izdarīju tā, ka tukšajā laukumā zemāk starp simboliem ### un $$$ ir teksts, kuru var ieraudzīt selektējot šo laukumu, tad teksts kļūs redzams, tādējādi, katrs kurš izlasīs izdarīs apzinātas darbības, lai to izdarītu, kas nozīmē, ka pats vainīgs, ibo visi ir brīdināti!

###
Kā noteikt, ka tavai māsai ir mēnešreizes?
Pēc tā, ka tava tēva dzimuloceklis garšo pēc asinīm.

$$$

Daudz laimes dzimšanas dienā!

Paldies Tev par izturību, pacietību un atbalstu! Ļoti žēl, ka nevaru būt kopā ar Tevi. Domāju par Tevi katru dienu.

Andis

Brīvprātīgie

Turpinot vakardienas pārdomas nolēmu pastāstīt par brīvprātīgajiem (Volunteers). Tā Kanādā ir liela lieta. Vispār ir jāsāk ar to, ka šeit tiek uzskatīts par labo toni iesaistīties dažāda veida sociālajās komūnas aktivitātēs. Katrā pilsētā, vai, ja pilsēta liela, tad pilsētas rajonā ir komūnas centrs, kurā tiek organizētas lietas kā barbekjū vakari, apkārtnes uzkopšana, sports utml. BTW, es dzīvoju tieši blakus (otrpus ielai) no sava rajona komūnas centra. 

Arī manā darba vietā ir "sociālā komiteja", kas organizē visādas ziedojumu akcijas, teātra biļešu kolektīvu iepirkšanu utml darbinieku kolektīvam. Ik pa brītiņam parādās speciāli organizēts hodogu vīriņš, kurš noteiktā dienā firmas darbiniekiem cep hotdogus (jāpiezīmē, ievērojami lētāk, kā analoģisks komplekts maksā pie "parastā" ielas hotdogu vīriņa). Līdz šim gan kaut kā sanācis, ka vīriņš uzrodas pie darba dienās kad a) nestrādāju vai b) man ir atslodzes diena ēšanā, tāpēc dikti ceru, ka nākamreiz sanāks kādu sojas hotdogu uzēst.

Bet būšana brīvprātīgajos nozīmē ne tikai socializēšanos, bet arī dažādu nopietnu, tādu, kas normāli tiek uzskatīti par atlgojamiem, darbu darīšanu. Tā var būt sociālā palīdzība (invalīdu, pensionāru apkopšana), tūrisms (strādāšana par bezmaksas gidiem), dārzkopība, celtniecība, mediji vai vienkārši jebkura joma kurā cilvēkam ir kādas zināšanas (piemēram ir pēc komūnas principa organizēti velosipēdistu klubi, kur visi strādājošie ir brīvprātīgie, tie kam ir zināšanas par velosipēdiem nāk un remontē priekš citiem, vai arī restaurē kaut kādus vecus lūžņus un pārdod par nelielām naudiņām) jebkurā jomā. 

Praktiski visi lieli sporta un mūzikas pasākumi ļoti lielā mērā balstās uz brīvprātīgo darbu. Nesenās Ziemas olimpiskās spēles Vankūverā labi ilustrē Ziemeļmeksikas brīvprātīgo ekspluatēšanas sistēmu: šoferi, bārmeņi, IT speciālisti, viesmīlības pārstāvji utt liela daļa brīvprātīgie. Te var paskatīties kādās jomās viņiem vajadzēja tos brīvprātīgos. 

Nu un tad, protams, ir politiskās kampaņas, kas lielākoties sastāv no brīvprātīgo darba, ibo visa nauda tiek iztērēta reklāmās un transporta izdevumos.

Rādītājs tam, cik nopietni brīvprātīgo darbs tiek uztverts ir kaut vai tas, ka bieži vien tajā jomā kurā vēlies būt brīvprātīgais ir grūti dabūt darbu (t.i., darbu bez atalgojuma, loģiski, ka neviens par brīvprātīgo darbu nemaksā) tik daudz ir brīvprātīgo.

Tāpat jebkuru brīvprātīgā darba pieredzi var droši rakstīt CV. Faktiski darbs nopietnā brīvprātīgo organizācijā tiek pielīdzināts darbam ar atalgojumu.

Ir arī tāds faktors, ka vari kaut kādā jomā iet un strādāt brīvprātīgo darbu un kamēr strādāsi tevi vērtēs kas par putnu, kā strādā un beigu beigās turpināsi strādāt turpat tikai nu jau kā algots darbinieks.

Pie šī paša varu piebilst, ka uzkrītoši šķiet tas, cik lielā mērā te notiek socializācija ar kaimiņiem. Līdz šim brīdim nevaru saprast kā traktēt to, ka reiz, iepazīstoties ar kaimiņu Ralfu (onkulis tā uz 70 gadiem, pensijā, tēvs norvēģis) izrādījās, ka Ralfs zina kā mani sauc, no kuras valsts es esmu un kurā mežā redzēju lāci. Informācija plūst...

Katrā ziņā tā nu ir viena no lietām, ar kurām Kanāda ļoti atšķiras no Latvijas. Sabiedrības kopība un vēlēšanās investēt savu laiku un bieži vien arī līdzekļus sabiedrības labā (un caur to savā statusā).

Kanāda olimpiskajās spēlēs

Vai jūs zināt, cik zelta medaļas ieguva Kanāda? Tieši tik pat cik Latvija! LOL!
Kas ir tieši par vienu mazāk kā L:ietuva...

Protams, kopējais skaits ir mazliet lielāks - 5 sudraba un 12 bronzas, taču paši viņi ir ļoti saskumuši par šiem panākumiem. Nekas, nāks Ziemas spēles, gan garastāvoklis uzlabosies.

Sports, te, Kanādā, ir liels bizness. To var manīt visapkārt. Informatīvā telpa ir daudz vairāk piesātināta (jeb piesārņota, netieku gudrs) kā Latvijā. Skaidrs - iedzīvotāju daudzums cits un rocība cita, var atļauties. Taču čīkst tāpat kā Latvijā, ka par maz, par maz...

Taču tas, kas man patiesi patīk - Kanādā ir ļoti attīstītas jauktās cīņu mākslas jeb MMA. Kā nekā, no Kanādas nāk Georges St-Pierre, kurš tiek uzskatīts par TOP 3 onkuli uz planētas šobrīd. Ir arī vairāki ļoti, ļoti daudzsološi cīnītāji. Par MMA popularitāti liecina kaut vai šis fakts GSP tika pasludināts par gada atlētu 2008., 2009. un 2010. gadā. Tieši krātiņa cīnītājs nevis kaut kāds hokejists vai kērlingists. Un jādomā, ka tikai GSP traumas 2011. gadā liedza viņam atkārtot šo panākumu.

Sakarā ar visu to gribēju minēt, ka kanādieši principā ir diezgan sportiski ļautiņi. Pa pilsētu skraida, ar riteņiem braukā, ar laivām airē visu vecumu cilvēki. Tie kam resnais vēders vai nodzertās aknas neļauj tik labi skraidīt spēlē golfu. Tā ir viena apsēstība, golfa laukumi te ir viens pie otra. Vai arī kērlingu... Kas ir otra apsēstība.

Ja vēders ir tik ļoti resns, ka nemaz nevar neko, tad vismaz pa televizoru dikti skatās un jūt līdzi. Te korupcijas skandāls bija, par brīvbiļetēm uz kaut kādām "pareizajām" vietām hokeja hallē visādiem, par nodokļu maksātāju naudu apmaksātiem ļautiņiem. Tas bija liels un svarīgs notikums, par to rakstīja, to apsprieda. Savukārt lielākais sausums pēdējos 60 gados tepat aiz robežas nevienam neinteresē.

Rakstot šo sapratu, ka neko neesmu dzirdējis par operu Winnipegā, sāku meklēt, nu, ir tāda lieta, kas saucas "Manitobas opera", un rāda apmēram izrādes 7-8 gadā. Ar izrādes es saprotu seansus, kamēr iestudējumi ir 2-3. Reāli skumji. Aiziešu uz to māju paskatīties no ārpuses...

Bet kopumā jāska tā - nav man sajūtas, ka te ir kultūra, jeb, kā man sagadījās ar vienu vietējo mazliet nostāties opozīcijā, tas, ko es saprotu ar "kultūra" nesakrīt ar to, ko šeit saprot kā "kultūra". Kas ir loģiski - Kanādai nav vēstures. Viss, kas ir bijis līdz baltajiem cilvēkiem ir par 99% aizmirsts un tā, kā indiāņi ar būvniecību (tādā nozīmē, kā akmens/cementa) neaizrāvās un ar metāliem nedraudzējās, tad arī nav īpaši ko izrakt un izstudēt. Kas arī izskaidro to acīmredzami Ziemeļmeksikai raksturīgo egocentrismu un apsēstību ar sevi. 

Tas ir nomācoši, staigā pa lielu pilsētu un vecākā ēka ko te var atrast ir  160 gadus veca. Un vecākas par 100 gadiem te ir 9 ēkas... 3 no tām bankas. 

Aizdomājos, kas tad ir tas, kas identificē kanādieti, ibo ir kaut kas tāds, kas nepārprotami asociējas ar šiem cilvēkiem, pie kam labā nozīmē, bet kultūra, ēdienkarte un apģērbs tas nav. Padomāšu. Uzrakstīšu.

Brīvdienu atziņa

Kas kopīgs spermatozoīdiem un vīriešiem? Abiem ir viena iespēja no pāris miljoniem kļūt par cilvēku.

Kanādas ekonomikas Déjà vu

Pretstatā manis iedomātajam, Kanāda patiesībā ir servisa ekonomika. Protams, ir nafta un citi dabīgie resursi, taču šajās sfērās ir nodarbināts pavisam neliels iedzīvotāju skaits - visur, kur runa ir par dabīgajiem resursiem, valda modernākās tehnoloģijas, kas nozīmē, ka cilvēks uzrauga, bet visu dara automātika. Vienīgais reģions, kur var runāt par vērā ņemamu cilvēku iesaisti resursu apguvē ir Albertas ziemeļi, apgabali ap fort McMurray un arī, lielā mērā pateicoties tam, ka tur notiek intensīva apbūve un infrastruktūras izveide. Domāju, ka brīdī, kad infrastruktūra būs ierīkota servisā iesaistīto procents pieaugs dramatiski.

Apskatot visu Kanādu - 75% strādā apkalpojošajā un servisa sfērā. No tiem 10(!)% procenti mazumtirdzniecībā un vēl 10(!!!)% apdrošināšana/finansu pakalpojumi. Brīžiem šķiet, ka Latvijā visi strādā apkalpojošajā sfērā, taču nē - oficiālā statistika - 61%. 

Man šķita savdabīgi, ka notiek tieši tie paši procesi, kas Latvijā - rūpnīcas veras ciet, tiek likvidētas - produkciju iepērk no Ķīnas, vai arī tiek pārceltas uz jaunattīstības valstīm. Fermeri bankrotē viens pēc otra - nespēj izturēt konkurenci ar lielajām korporatīvā tipa lauksaimniecībām. Agrāk, kā viena no iespējām ienesīgam sezonālajam darbam bija darbs rančo, tagad nekas tāds nav iespējams.

Tāpat latvieša sirdij tuvs temats - gandrīz pilnībā apstādinātā zvejniecība Atlantijas piekrastē. Agrāk tas bija milzīgs bizness, taču vienā jaukā dienā valdība paziņoja - viss, tagad kvotas. Un kvotas tādas, ka no visas zvejniecības, labi ja 10% palikuši pāri. Rezultātā Atlantijas provincēs bezdarbs 10-14% jau otro gadu desmitu. 

Vēl interesantāk ir tas, ka arī šeit notiek ekonomiskā ceļošana, no minētajām Atlantijas provincēm bijušie zvejnieki brauc srādāt uz Fort McMurray, par celtniekiem, naftas pumpētājiem utml. Dzīvo vagoniņos, pelna milzīgu naudu (50 000 lati gadā skaitās nu tā, nekas īpašs) un dzer. Ko nenodzer, to ved mājās.

No provincēm, kas tuvāk, tā pati Sakatchewana vai manējā - Manitoba, bijuši fermeri brauc uz Albertu strādāt uz 2 nedēļ maiņām. 

Taču par to neviens pārāk nesatraucas - galu galā, brauc jau tikai pa vienu valsti, nevis uz ārzemēm. Tas nekas, ka no Nova Scotia Atlantijas piekrastē līdz Fort McMurray ir divreiz tālāk, kā no Latvijas līdz Īrijai

Celtniecībā un lauksaimniecībā (ar to domātas ir lielās korporācijas, nevis bankrotējušie fermeri) arī desmitiem reižu dzirdēts stāsts - kaut kādi viesstrādnieki, tikai atšķirībā no tadžikiem Krievijā, austrumeiropiešiem UK un filipīniešiem Saūda Arābijā, Kanādā tie ir latīņamerikāņi, pie kam tas tiek organizēts valstiskā līmenī. Tas ir, Kanādas valdība parunā ar Jamaikas valdību un sarunā, ka Jamaika  atsūtīs divus iepakojumus ar peruāņiem uz sezonu, pastrādāt. Pēcāk kanādieši viņus nosūtīs atpakaļ. SAWP ir viena tāda programma.

Un, nenoliedzami, Kanādas ekonomika slimo ar Holandiešu slimību. Kanādas dolārs ir diezgan pieaudzis vērtībā, domāju atceraties laikus, kad tas grozījās ap 30 santīmiem, tagad praktiski ir sasniedzis paritāti (pāris reizes pat noķēru brīžus, kad vērtībā pārsniedza) ar USD. Pat pēc tā, ar kādu kursu Swedbanka maina CAD pret LVL redzu, ka CAD ir tendence uz augšanu, kas, protams ir tiešs iemesls tam, kādēļ ekonomika pamazām kļūst par apkalpojošo, jo no saražotā reāli var eksportēt tikai kaut ko augsti tehnoloģisku un/vai ekskluzīvu. Lidmašīnas piemēram ROFL (čau Valter). Vilcienus (Valter?). Mobilos telefonus utml. Ontario dienvidu daļā ir daudz mašīnbūves (tipa Ford, Toyota utml) rūpnīcas, kur daudzas lielās auto kompānijas taisa Ziemeļamerikas tirgum domātās versijas vai arī ražo noteiktus modeļus. Montreālā, savukārt, ir daudzas datorspēļu firmas ieperinājušās vai atvērušas filiāles, tā gan nav tāda "īsta" ražošana, bet nauda nāk šā vai tā.

Tik tālu viss neviennozīmīgi, taču ir arī ļoti labi izdomātas lietas. Piemēram, pazīstu vienu tādu izbijušo fermeri, kurš jaunībā bija pabeidzis kaut kādu tur metālapstrādes tehnikumu UK, tad atbrauca uz Kanādu (80to sākumā), apprecējās, kļuva par fermeri, sākumā gāja labi, tad sliktāk. Pirms pāris gadiem saprata, ka nav labi un pārdeva visas govis. Jautājums, ko darīt? Aizgāja uz kursiem, skolotāja un pēc gada ieguva tiesības mācīt skolēniem darbmācību, ibo kvalifikācija metālapstrādes profesionālis+skolotājs=industriālais mākslinieks, kas dod iespējas mācīt. Un to esmu bieži dzirdējis, ka iespējas pārkvalificēties Kanādā ir tiešām labas. Cik gadus Latvijā jāmācās, lai varētu citiem mācīt? 8?

Vēl vajag atcerēties, kādas ir sociālās garantijas. Šeit vienkārši nav iespējams, ka ar Kanādas pilsoni notiks kaut kas slikts. Pirmkārt jau, agrāk minēju minimālo algu, ap Ls 700, atkarībā no provinces. Saņemot mazāk kā ~20000$ gadā, nodokļu atvieglojumi (t.i., valdība naudu atpakaļ pārskaita, kas nodokļos atvilkta). Daudz mazāki pievienotie nodokļi kā Latvijā, daudzām lietām nemaz nav nodokļu. Valsts apmaksātie medicīniskie pakalpojumi visiem utml.

Taču visā tajā lietā ir viens kritisks moments. Kanādas ir blakus Meksikai. Meksika ir galvenais Kanādas tirdzniecības partneris, ar galvenais saprotot to, ka 75% preču un materiālu Kanāda eksportē un 63% importē no Meksikas. Eksports kā tāds ir 30% no Kanādas IKP, it kā diez gan daudz. BTW, nākamais būtiskākais Kanādas ekonomikas partneris ir UK, 5%. LOL.

Arī daudzi apkalpojošie un servisa pakalpojumi no Meksikas tiek outsorcēti uz Kanādu. Es zinu, ibo vismaz 70%  no darba ko daru ir domāts tieši Meksikai.

Kanādas IKP absolūtos skaitļos ir 10tais pasaulē, jeb 870 miljardi pret Latvijas 14,5 miljardiem, jeb 61 reizi lielāks. Uz vienu iedzīvotāju starpība ir 3 reizes. Inflācija zem 2%.

Land of plenty...

Tikai viena lieta, Kanāda labākajās tradīcijās ir parādā, pie kam būtiski. Latvijas publiskais parāds, ja nemaldos ir kaut kādi ~35% no IKP, Kanādā tie ir 85%. Un mēs zinam, ka parādus šad tad nākas atdot. Bezdeficīta budžets te nav manīts jau sen.

Kopumā, sistēma strādā, ir jomas, kurās darbu atrast ir viegli - tālbraucēji šofi, metinātāji, santehniķi, galdnieki utml.

Te ir arī tāda ļoti īpatnēja attieksme pret tiem, kas bez angļu valodas runā arī franciski. Jebkurā vietā, jebkurā amatā tikai par to vien, ka tu proti franciski tu praktiski bez jautājumiem saņem par apmēram 2 dolāriem lielāku algu. Stundā. Kas nozīmē papildus ~ Ls 160 mēnesī. Tas nenozīmē, ka darbs ir franciski, tas tik tiešām ir tikai tāpēc, ka esi bilinguāls un kā tāds skaities noderīgāks sabiedrībai un kādreiz tava valoda varbūt kādā mistiskā situācijā noderēs.

Respektīvi, ja kāds māk gan angliski, gan franciski, tad daudzas durvis ir stipri plašāk atvērtas.

Brīvdienu gudrība

40gadīgiem vīriešiem bieži ir grūti atrast sava vecuma sievietes, kas būtu tikpat nobriedušas. Tāpēc viņi tiekas ar divreiz jaunākām.

Stāsts par rīsiem

Kopš izseniem laikiem cilvēki vienojas kopībā ēdot. Gan priekos kādam precoties, dzimstot, sasniedzot kādu zīmīgu datumu vai statusu, gan bēdās, bērēs un vienkārši pieminot. Ko un kā ēst ir svarīgs aspekts reliģiskajos un sekulārajos rituālos.

Daudzi no jums zina, ka man gatavot patīk un dažreiz arī šķiet sanāk. Kaut kā ir sanācis tā, ka būdams Kanādā es gatavoju daudz biežāk. Lai gan, tas ir tikai loģiski - uz publiskajām ēstuvēm neeju (biju Makdonaldā vienreiz nejauši, omg, fuipēkaka, jebkurš LV Makdonalds ir nesalīdzināmi labāks, vispār kanādiešiem ir milzīgas problēmas ar normālu kartupeļu pagatavošanu, trīs reizes dažādās vietās Kanādā esmu ēdis, un visas reizes esmu ļoti smagi vīlies) un tā kā pērku un gatavoju tikai sev, tad varu atļauties vairāk eksperimentēt un izstrādāt receptes kā to darīju LV. 

Manā izpratnē veiksmīgu recepti raksturo šādi kritēriji:

- atkārtojamība, lai nav tā, ka katru reizi kaut kas sanāk savādāk, jo nav skaidrs vai rezultāts ir defekts, efekts vai nejaušība.

- pieejamība, lai nav tā, ka sastāvdaļas ir jāskrien pirkt uz nezinkurieni un/vai maksā nezinkādas naudas.

- izpildāmība, lai nav tā, ka ir jāizveic kaut kādas megakomplicētas procedūras, kā tas bieži mēdz būt ar franču ēdieniem, kad mērce jāvāra 3 stundas visu laiku klāt stāvot, kā arī nav jāmēra ar precizitāti līdz grama desmitdaļai un jāgatavo tieši 58C grādu temperatūrā - molekulāro virtuvi pagaidām neaizskarsim. Pēc labas receptes var pagatavot arī tāds cilvēks, kurš līdz tam arī pankūkas nekad nebija gatavojis.

- sabalansētība, lai nav tā, ka ēdiens sastāv no vieniem taukiem, vai gluži pretēji tikai no ogļhidrātiem. Labam ēdienam ir jābūt sabalansētām, ar treknumu, ar sāļumu, ar skābumu un ar rūgtumu. Protams, ne vienmēr vajag 100% visu sastūķēt vienā ēdienā, galu galā var ēst 3-4 un vairāk ēdienus vienlaicīgi tādējādi uzņemot visas vielas un kalorijas, taču kuram gan mūsdienās ir tik daudz laika un pacietības.

- interesantums, tā, lai būtu interesanti gatavot, jo ēdiens ir ar kaut kādu nebijušu elementu, nevis trīsdesmit astotā variācija par tēmu "karbonāde franču gaumē". Bet arī nedrīkst pārspīlēt, Zambezi baseina aborigēnu virtuve nebūs priekš visiem.

Diemžēl, nevienu no jums ne ar ko uzcienāt nevaru, tāpēc aicinu, ja nu kādu dienu uznāk luste, ieturēsimies kopā, izmantojiet zemāk minēto recepti, tur būs arī tādi knifi, kas noderēs citus ēdienus gatavojot.

Piedāvāju jums "Triādes vidējā ranga menedžera piektdienas vakariņu zivs ēdienu"

Ko mums vajadzēs ar aprēķinu, ka gatavosim diviem cilvēkiem?

Sēnes - gramus 200, klasiskie šampinjoni derēs ļoti labi, tāpat gailenes vai principā jebkuras sēnes.

Vienu vidēju papriku, vislabāk oranžo vai dzelteno.

Vienu vidēji lielu sīpolu.

Vienu glāzi (ap 250ml) rīsus. Par paciņu variantiem aizmirstam, vienreiz taču jāiemācās normāli izvārīt rīsus. Zemāk būs paskaidrot kāpēc Dobelnieka paciņu rīsi sucks ass bigtime. Derēs jebkuri, labāk gargraudu tipa.

Sojas mērce, Kikomans derēs, bet principā nav būtiskas nozīmes kura.

4 daiviņas ķiploka.

Baltā zivs - tilapija, pangasija, asaris, sams, domāju, ka arī tipa karpas un līdakas ies cauri. Grami 300. Sarkanās zivis šim ēdienam kategoriski neder.

Bezpiedevu jogurts ap 250 mililitri, jeb viena glāze. Var arī grieķu jogurtu, bet tad jāskatās, lai bez medus. Kārumam ir labs bezpiedevu jogurts. Ja nav jogurta, var izlīdzēties ar kefīru.

Svaigas dilles.

Mazliet svaiga citrona miziņas.

Salātu lapas, tipa romiešu, vai kāds no salātu podiņiem.

Ap 50 grami sviesta, vai cepšanas margarīna, bet sviests labāk.

Kā redzat nekā ekskluzīva.

Sākam ar to, ka iepriekšējā dienā pirms pašas gatavošanas iemarinējam zivi.

Es izmantoju svaigas tilapijas fileju.

Ķiplokus izspiežam caur ķiploku spiedi, ja nav, tad vienkārši sakapājam mazos gabaliņos. Arī dilles sakapājam mazos gabaliņos. Citronu miziņas var negriezt tik mazas, bet tad vajadzēs mazliet vairāk un galvenais, nogriežam baltumu nost. Visu sajaucam ar jogurtu.

Zivi liekam trauciņā, pilnībā apklājam ar marinādi un liekam ledusskapī.

Nākamajā dienā, kad sākam gatavot ierēķinam 30 minūtes, vairāk nevajadzēs.

Sākam ar rīsu vārīšanu.Vispār rīsu vārīšana Latvijā ir ļoti skumja padarīšana, tie paciņu rīsi ir kaut kas pilnīgi briesmīgs, ņirgāšanās par aziātu dvēselēm. Skaidrs, ka, lai iemācītos vārīt rīsus grandmaster līmenī vajag vismaz 18 reizes pārdzimt Tibetas kalnos nu, vai vismaz nopirkt elektroniski vadāmo rīsu vārāmo katlu, tomēr ir pāris elementāras lietas kuras ievērojot arī baltais cilvēks no kartupeļu un krutkas zemēm varēs pagatavot pieņemamus rīsus. 

Tā galvenā problēma ir tajā, ka rīsus mēģina vārīt, kā kartupeļus, kas varbūt ir labi priekš kaut kādiem rīsu saldajiem un biezputrām, bet katrā ziņā neder šajā un 99% citu gadījumu. Rīsus vajag tvaicēt. Un, lai to izdarītu vajag izpildīt dažus pavisam vienkāršus soļus:

1. rīsus vajag nomazgāt, vispār pirms gatavošanas vajag nomazgāt jebkurus graudaugus, kas nav sterilizēti atomreaktorā un attīrīti zem augstspiediena ūdens strūklas un to nu nekādi nevar izdarīt ar paciņu rīsiem. 

Ieberam gatavojamos rīsus katlā, kurā vārīsim, uzlejam aukstu ūdeni un ar roku pamaisam, ūdens uzreiz paliks duļķains no rīsu cietes, tā nu reiz ir tā lieta kuru mums ēdienā vajag pēc iespējas mazāk. Nolejam. Pielejam vēl, paskalinam, nolejam. Un tā reizes 5-6.

Kad ūdens pēc rīsu maisīšanas ar roku ir praktiski tīrs (OCD pacienti var mēģināt panākt absolūtu tīrību), tad  ir labi, nolejam ūdeni nost un pielejam  tik daudz ūdeni, cik ir rīsi + 10%. T.i., ja mums ir 250ml rīsu, tad ielejam 275ml ūdens. Ja tiek gatavots prāvāks daudzums lielākā katlā tad varam vadīties pēc principa, pielejam ūdeni tik daudz, lai ūdens ir centimetru virs rīsiem.

2. tad vāram, pie kam, vislabāk ņemt katlu ar maksimāli biezu dibenu un kuram ir vāks, jo smagāks, jo labāk. Kad nu rīsi nomazgāti un attiecīgais ūdens daudzums pieliets, liekam katlu ar visiem rīsiem uz maksimālas uguns, bez vāka. Tiklīdz ūdens katlā sāk vārīties, apmaisam rīsus, lai nav pierāvušies pie dibena, uzliekam vāku un nogriežam uz minimālo uguni. No sērijas, ja plīts atļauj 10-1, tad griežam uz 2, ja 6-1 tad uz 1. Ideja tāda, lai pievadāmais enerģijas daudzums uzturētu +100 un ūdens pastiprināti tvaikotu katlā, bet ne aktīvi vārītos. Un NEKĀDĀ GADĪJUMĀ NEDRĪKST ŅEMT NOST VĀKU, tas ir pats, pats, pats svarīgākais. Kad uz tādas minimālas uguns rīsi ir pastāvējuši 10-15 minūtes (atkarībā no šķirnes, Basmati ir labi pēc ~12 minūtēm), mēs ņemam katlu no uguns un atstājam savā nodabā patvaicēties JOPROJĀM NENOŅEMOT VĀKU, atkārtoju, tas ir pats, pats svarīgākais aspekts, no brīža, kad ūdens sāk vārīties, līdz brīdim kad rīsi ir pastāvējuši vismaz 10 minūtes bez uguns vākam ir jābūt konstanti uz katla.

Ja ievērosiet šos vienkāršos soļus, tad noņemot vāku atklāsiest, ka tur ir lieliski iztvaicēti, birstoši, nesalipuši, vienādas konsistences, bet joprojām stingri un, galvenais, ar garšu apveltīti rīsi, pretstatā tai ūdeņainajai masai, ko dabūnam paciņās.

2a. vai arī ir otra metode, ja nav iespējams regulēt uguns stiprību, bet gribās labus rīsus (esam mežā, ir lielais katls, gribam vārīt rīsus). Pielejam katlu ar ūdeni, rīsus (protams, iepriekš nomazgātus) sadalam porcijās, apmēram pa 150 mililitriem un saliekam plastmasas maisiņos, šajos maisiņos līdz ar rīsiem ielejam tikpat ūdens, maisiņus aizsienam un metam katlā, vārošajā ūdenī, pēc 15 min būs labi. Zvejojam ārā un servējam. BTW, šī ir klasiskā japāņu katastrofu vietu rīsu gatavošanas metode, kad jāgatavo daudz, lielam cilvēku skaitam un ilgstoši.

Tātad, esam nomazgājuši rīsus, uzlikuši uz uguns, sagaidījuši, kad sāk vārīties un atstājuši tvaicēšanās režīmā. Ķeramies pie sēnēm. Sagriežam šķēlītēs, uz pannas izkausējam sviestu, sviestā saberam sēnes un uz vidēji lēnas uguns (ja 10-1, tad 4, ja 6-1 tad 3) karsējam, te doma tāda, ka sēnēs ir daudz šķidruma, sākotnējā fāze ir liekā šķidruma iztvaicēšanai. Kamēr sēnes karsējas, tikmēr mazos gabaliņos sagriežam papriku un sīpolu. Atvēlam šai nodarbei 5 minūtes, ap to brīdi sēnes jau būs tā kā sākušas saplakt, beram papriku un sīpolu pie sēnēm un piegriežam par soli, diviem jaudīgāku guni. 

Apakšā sviestā mazliet apsautētas sēnes un tikko piebērta paprika un sīpols. Atceramies ik pa brīdim apmaisīt. Pa tam laikam rīsi turpina tvaicēties uz lēnas uguntiņas.

Tagad ir īstais brīdis sākt gatavot lielos šķīvjus. Un te vietā mazliet lirikas. Visur dikti stāsta, cik zaļumi ir labi un derīgi, bet kaut kā sūdīgi sanāk ar viņu ēšanu, netaisīs tak speciāli salātus, bet citādi tām lapām vietas uz šķīvja nav un kaut kā nesanāk ieēst paralēli, lai gan vajadzētu un pat būtu labi... Šajā sakarībā savā privātajā ēdināšanā esmu ieviesis šitādu triku:

praktiski jebkuru ēdienu ēdot, uz šķīvja apakšā pametu salātu lapas un kādus citus zaļumus. Pirmkār, šādi servēts šķīvis izskatās labāk, otrkārt, šķīvis smērējas mazāk, treškārt, griežot jebko, kas ir uz šķīvja nogriežu arī kraukšķīgu salātu. Neesmu redzējis, ka citur tā darītu, kas mani pārsteidz, jo patiesībā ir ļoti efektīvi un vienkārši kā papildināt jebkuru gaļas, zivs, rīsu, makaronu ēdienu ar svaigumu, šķiedrvielām un vitamīniem.

Nu tad lūk, kamēr gatavojam šķīvjus, arī rīsi ir notvaicējušies savas 12 minūtes, ņemam no uguns (atceramies par vāku!!!). Sēnes, paprika un sīpoli turpina sautēties, viņiem ir jāsasniedz tāda kondīcija, ka sīpoli kļūst praktiski caurspīdīgi un paprika kļūst ļoti mīksta, tumšāka un arī praktiski caurspīdīga. Un nu ir laiks gatavot zivi. Metam pannu uz uguns, vidēja uguns (10-1 uz 5, 6-1 uz 4), un lejam iekšā zivi ar visu marināti, jā, jā, tieši tā ar visu marinādi. Te notiks tāda lieta, tiklīdz panna uzkarsīs, jogurts citrona skābuma + siltuma ietekmē sāks rūgt, kā rūgušpiens. Sūkalas izdalīsies atsevišķi, kā iedzeltens šķidrums. Faktiski sanāk, ka mēs to zivi uz pannas vāram, nevis cepam - kas ir daudz, daudz veselīgāk.

Var redzēt sūkalas, dilles, citronu, zivi... un burbuļus priekšplānā, kā tas viss vārās.

Zivs, tātad, vārās uz pannas. Rīsi tvaicējas katlā bez ūdens, ap šo brīdi sīpoliem vajadzētu būt caurspīdīgiem, paprikai iebrūnai un sēnītēm sakritušām un brūnganām, tur tad arī beram klāt pipariņus un kārtīgu šļuku sojas mērces (es teiktu 40-50 mililitrus, atkarībā no tā cik stipra mērce). Pie kam ielāgojiet, nekādu sāli, sāls sāta garša būs no sojas mērces. Pamaisam, lai dārzeņi bišķi pavārās sojas mērcē un ņemam no uguns.

Gatavi, kārtīgi izsutināti dārzeņi un sojas mērcīte, ar sviesta piešprici un pipariņiem.

Apgriežam zivi uz otru pusi. Zivis ātri ir gatavas, principā es teiktu, ka baltā zivs, īpaši, ja nav pārāk bieza fileja, būs gatava max 5 minūtēs.

Nu, kad zivs ir gatava. Tad visam slēdzam nost uguni, beidzot varam atļauties noņemt vāku rīsu katlam un papriecāties par daiļo skatu. Beram rīsus uz salātlapām, šķīvjos, pa virsu beram sēnītes ar dārzeņiem un neaizmirstam pāri rīsiem uzliet to pašu sojas mērcīti no pannas. Pāri tam visam liekam zivs fileju un pārlejam ar sūkalām un jogurta olbaltuma gabaliņiem (protams, ja kādam tas neizskatās gana labi, var neēst, bet nopietni saku - sūkalas + olbaltums piedos buķetei.

Gatavs. Vienīgi šajā gadījumā tur apakšā ir arī gurķi, vienkārši pieliku ibo mājas īpašniece bija iebraukusi, atstāja maisu ar gurķiem, no sava rančo dārza, man sanāca, ka neiešu tak laist garām gurķus for free. Bet kopumā gurķi receptē nav un arī pārāk nepiederās, ja tā godīgi. Vismaz Kanādiešu lauka gurķi, jocīgi viņi tādi.

Kuponošana

Pirms aizbraukšanas novēroju, ka šī kļūst ļoti populāra lieta arī Latvijā. Galu galā gan pats, gan cilvēki, kurus pazīstu izmantoja kolektīvo iepirkšanos un kuponu būšanu. Arī uzņēmums, kurā strādāju izsludināja vienu šādu akciju, cik zinu, tad pat ar panākumiem.

Un protams, ka iepirkšanās impērijā jeb Ziemeļmeksikā, kuponošana sit augstu vilni. Jāpiezīmē, ka arī pats sekoju vairākiem portāliem, kuros tiek publicēti kodi un kuponi atlaidēm, ibo tuvojas ziema, vajadzēs pirkt ziemas apģērbu... 

Tas ko esmu novērojis, piemēram RedFlagDeals, ik pa laikam ir tiešām izcili labi piedāvājumi, pie kam kuponojas visu iespējamo sfēru uzņēmumi, sākot ar aviosabiedrībām, turpinot ar lielākajiem dator/elektronikas/pārtikas/mēbeļu/apģērbu veikaliem un beidzot ar pakalpojumiem un servisiem. Un visi vienā čupiņā. 

Otra lieta, kas ir uzkrītoši, viss ir ļoti centralizēts, ir tāda programma (kuras dalībnieks esmu arī es - а хули, ja karti dod par velti) Airmiles, kura krāj bonusu punktus, līdzīgi kā to dara kaut kāda Maxxximas Paldies karte vai Linstow'a Galactico, tikai ar to atšķirību, ka Airmiles strādā praktiski jebkurā veikalā, sākot ar benzīntankiem, turpinot ar vietējiem Rimčikiem, alkohola veikaliem, apģērbu veikaliem, sporta klubiem, lidsabiedrībām utt. Redzēju pat karabīnes, kuras pērkot varēja savākt tos punktus. LOL.

Protams, pastāv arī katra veikalu tīkla, vai tīklu grupas atsevišķas lojalitātes kartes, taču kā likums visas tās kartes var izmantot arī vienlaicīgi. Piemēram, šodien iepirkos Safeway, dienišķo kartupeli, arbūzu, sēnes un zivi, kopā par visām pozīcijām cikturtie punkti un 29% atlaide pie kases. 

Bet labi, pietiks lirikas, nekā pārsteidzoša te nav - kā nekā patērētāju kultūra n'Shit. Tas iemesls kāpēc nolēmu par to kuponošanu uzrakstīt ir grāmata, ko šodien ieraudzīju viesistabā uz galda.

Nu tas man likās bišķi par traku. Nolēmu pašķirstīt.

Visa veida fastfood, sports, izklaide, apģērbs, skaistumkopšana utml. 400 lappuses. It kā forši.

Bet kad ieraudzīju cenu, mazliet samulsu. Kaut kā nesienās man koncepcija, ka man vajag iztērēt naudu, lai varētu dabūt atlaides. 

Patērētāju kultūru at its best!

P.S. Tas arbūzs diezgan labs, 52 santīmi kg, šķirne skaitās bez sēklām un tā patiesi ir ar. Tā izlepuši, pat sēklas no arbūza vairs negrib lasīt...