Kā es mežā lāci redzēju.

Atkal jau pauze, šoreiz gan, ne tik daudz saistīta ar manu working hard agregātstāvokli, kā ar citām lietām, ar kurām šobrīd biju/esmu aizņemts pēdējo nedēļu.

Biju pirmajā testa izbraucienā uz kanādiešu mežiem, par ko arī ir šodienas stāsts.

Kā daži no jums zina, man šad tad patīk iebrist mežā ar pilnīgāku vai askētiskāku ekipējumu. Vēl tikai gatavojoties braukt uz Kanādu man bija skaidrs, ka noteikti vēlos to atkārtot arī Ziemeļamerikā un līdz ar to būtisku daļu no manas bagāžas aizņēma visādi izdzīvošanai un pārgājieniem paredzēti pribambasi. 

Pēdējā mežošanas reizē vēl Latvijā, bija iespēja pirmo reizi iegulties guļamtīklā (tajā ko starp kokiem novelk, un guļ iekšā karājoties virs zemes), padomāju, ka manta, tāpēc nonākot in da Canada viens no maniem pirmajiem pirkumiem bija lūk šāds guļamtīkls. Viennozīmīgi gribēju guļamtīklu ar aizsardzību no kukaiņiem, tāpēc šāda izvēle. Atradu internetos pa lēto, ar piegādi līdz durvīm samaksāju apmēram Ls 30,-. Faktiski tīkls, sandales un matu dzenamā mašīnīte ir vienīgās lietas, ko līdz šim esmu nopircis Kanādā, neskaitot pārtiku un higiēnas/sadzīves lietas.

Kad nu tīkls bija rokā, ņēmu karti, atradu mežu, sarunāju ar kaimiņieni, ka mani aizvedīs līdz mežam un pēc tam noteiktā laikā savāks tajā pašā vietā.

Braucot uz mežu, konstatēju, ka Winnipega tiešām ir prērijā - izbraucot no pilsētas pirmos 30 kilometrus apkārt nekā nav, tikai lauki un pļavas, pa lielai daļai apsētas ar rapsi, kviešiem utml. Māju ļoti maz. Tad kilometrus 20 ir krūmāji pēc tam sāk parādīties kaut kas mežiem līdzīgs. Un mājas pazūd vispār. Tāpat kā nav nedz benzīntanku, nedz elektrības stabu ar kabeļiem, jeb nekā no tā, kas tipiski ir redzams gar katru reģionālās nozīmes ceļu Latvijā. Un braucām mēs uz austrumiem, pa galveno Kanādas ceļu - Highway 1. 

Apmēram 100 kilometrus no Winnipegas nogriezāmies no lielceļa, un pa betonētu grants ceļu (numur 503) devāmies uz dienvidiem. Vēl pēc kilometriem 7 atradām zīmīgu krustojumu (kāpēc zīmīgu, par to vēlāk) kur arī norunājām tikties 24h vēlāk.

Kanādas topogrāfiskajā kartē biju atradis, ka tajā vietā būtu jābūt tādām kā vecām meža izstrādes stigām, kuras mani pievestu diezgan tuvu vienai, kā kartē izskatījās nelielai upītei. Pēc 3 kilometriem pa stigām atliktu tik vien kā kilometrs, pusotrs caur mežu pa taisno ar kompasu iziet. Kā tad, ka tik ne tā.

Pirmkārt, kas gan principā bija gaidāms, stigas bija mazliet mānīgas, un šad tad pēkšņi beidzās, lai pēc brītiņa atsāktos. Bet tas viss bija ok, puslīdz skrajš un principā salīdzinoši viegli pievarējams mežs, vienīgi tas, ka tajā reģionā skujukoki tādi skumīgi neliela izmēra, kas saistīts ar to, ka salīdzinoši nesenā ģeoloģiskā pagātnē tur bija izteikti purvains un izteikti purvains dēļ tā, ka augsne ir tieši uz klints, jeb tur sākas tā saucamais Canadian Shield, un ūdenim nebija kur aizplūst. Un tas vairogs sākas uz austrumiem no Winnipegas ikurāt tur, kur sāks mežs. Tā, ka man sanāca bradāt pa tā rietumu malu.

Koki nelieli, salīdzinoši tuvu augoši, ļoti noauguši ar ķērpjiem un ekstremāli sausi. Mežu ugunsgrēki Kanādā vispār izplatīta lieta, šogad pat, pirms pusotra mēneša netālu no šīs vieta izdega daudzi tūkstoši hektāru.

Pēc 3 kilometru iešanas mežs spēji mainījās, faktiski momentāni no skuju koku meža pārvēršoties lapu koku mežā, tieši tajā vietā, kur beidzās stiga, kas nozīmēja - kompasu zobos un uz priekšu, pēc kartes spriežot, nu, tepat tepat vien ir, tikai, tas, kas mani gaidīja tālāk izskatījās galīgi ne tik labi, kā tas mežs pa ko es gāju līdz šim. Priedes/egles/ciedri pazuda, to vietā parādījās milzīgi, diezgan tālu viens no otra stāvoši bērzi un apses, pa retam kāda milzu egle un visu platību starp tiem aizņēma augstākās kvalitātes brikšņi. Ar vidējo redzamību 5-6 metri visos virzienos, pilns ar kritušiem lielajiem kokiem, ārā temperatūra +30. Šitā mocījies, lai noietu 1 kilometru savā mūžā nebiju ne reizi, ja neskaita šķēršļu joslu armijā.

Un kukaiņu visā tajā skaistumā bija vēl vairāk kā visa pārējā.

Nu, lai kā tur nebūtu, redzu priekšā skrajāks paliek, tātad upe tuvojas! Un jā, upe tuvojās, tikai...

.. upe ir lejā, metrus 15 zemāk, tekot gar  gandrīz vertikālu krauju.

Tas bija reāls obloms. Bet tad es padomāju, tak jābūt kādām dzīvnieku takām vai izgrauztām notekām pa kurām ūdenim jātiek lejā, kad ir lielās lietus gāzes. Un dažus simtus metrus tālāk atradu vienu tādu dzīvnieku taku pa kuru nonācu līdz pašai upei.

Te es arī novērtēju to ērtību ko sniedz guļamtīkls atšķirībā, no, piemēram, telts. Tik lielu, līdzenu laukumu, lai uzstādītu telti tur būtu ļoti grūti atrast.

Tik vien kā divus kokus un mazliet striķus vajag, lai ērti iekārtotos un visas mantiņas var sakarināt uz striķiem, lai skudras  un citi nezvērti netiek klāt.

Un tad uzzimējās vietējais bratans.

Berovičs.

Kamēr peldēja apkārt un dauzīja ūdeni, tikmēr neko, prikolīgi pat, sēdi nodarbojies ar savām lietām, bet pa upi acu priekšā peld bebrs un dauza ūdeni. No ~2000. Līdz ~0200. Un tad viņš izdomāja, ka nav ko, jāsāk strādāt un sāka grauzt koku, metrus desmit no manis. Izrādās, tas ir diezgan skaļš process. Un tu sāc domāt, cik, interesanti, ir liela varbūtība, ka gāžot koku viņš to varētu uzgāzt tieši tev virsū? Bet neko, drīz nomierinājās, laikam saprata, ka es prom netaisos un aiztinās.

Nākamajā rītā piecēlos, paeksperimentēju ar dažādām ēdiena gatavošanas metodēm, sariktēju kārtīgas pusdienas.

Uz oglēm cepta maize un dienišķie sojas burgeri.

Un devos atpakaļ. Regulāri lamādamies pieveicu brikšņus. Atradu kārtējo stigu un pa to stingrā solī devos uz galapunktu. Eju tā mierīgi, neko ļaunu nedomādams, skatos tāda kā neliela pļaviņa priekšā. Un pļaviņā lācis. Обля. Bet neko, šis kā mani ieraudzīja tā ļoti ātri aizmuka. Es tur pastāvēju, padomāju, skriet prom nedrīkst, jo visi šitie zvēri reaģē uz bailēm, skries pakaļ, bez tam, ārpus stigas es nekur tālu netikšu pa šito biezokni. Lāči arī teritoriāli vienpaši ir. Tātad, ja šis nav mazulis, tad risks, ka tuvumā ir vēl kāds ir minimāls. Tagad jautājums, vai šis ir mazulis vai nav? Ibo nebija liels, tāda krietna sanbernāra izmērā, tikai apaļāks un pavisam melns. Rekspektīvi, ne tāds, kā Latvijā. Nonācu pie slēdziena, ka šitas ir Ursus americanus, jeb mazākais no visiem lāčiem, tātad jādomā, ka stresot nav par ko. Un devos uz priekšu. Pēc 20 metriem tas pats tikai kreisajā pusē, brikšņi vien nograbēja kā šis aiznesās. Tad es nonācu pie slēdziena, ka tie melnie lāči vispār kaut kādi sisīši un viņu ir daudz. Bilžu diemžēl nav, jo pirmajā brīdī pēc naža ķēru, ne pēc fotoaparāta. Skaidrs, ka smieklīgi, ko ar nazi pret lāci, bet instinkti ir instinkti. Bet gan ar laiku.

Tikšanās vietā mani sagaidīja staigājošie stilbiņi, kas mani pielaida diezgan tuvu klāt. Būtu tā bijis dienu iepriekš, būtu mēģinājis dabūt vakariņām.

Sākumā minēju, ka tikšanās vietas krustojums ir zīmīgs. Skatieties paši.

Manu uzmanību piesaistīja tie caurumi.

Kā tad, sašauts ar skrotīm.

Savukārt pretējā pusē esošo Stop zīmi kāds bija sodījis ar .22 kalibru. Sāka likties, ka es esmu  Teksasā. Lai gan, ja tā padomā, ar .22 viņi nešautu.

Kopumā jāsaka, ka dzīvības mežos ir ļoti daudz. Redzēju arī divas stirnas, vanagu, reizes 3-4 izbiedēju kaut ko salīdzinoši lielu krūmos, kas aizskrēja, bet neredzēju, kas tas bija. Un tas viss salīdzinoši tuvu civilizācijai. Interesanti, kā ir dziļāk?

Mans Kanādas mežu pakļaušanas ietērps. Tas melnais, kas galvā, ir moskītu siets,  šoreiz uzlikts tikai uz matiem, bet bija brīži, kad arī seju slēpu, nebija iespējams savādāk pārvietoties.