Aklimatizācija un adaptācija

Šis ieraksts būs kā atbilde uz "Kā tev iet?", "Tev tur patīk?", "Esi jau iedzīvojies?" utml.

Protams, pilnībā saprast, ko nozīmē pārcelšanās uz citu valsti var tikai tas, kurš pats to ir darījis, taču domājot par to, prātā ienāca laba līdzība, ar kuras palīdzību manuprāt var diezgan labi aprakstīt visu procesu.

Un šī līdzība ir - reinkarnācija. Pirmajā brīdī varbūt šķiet dīvaina analoģija, taču padomājot dziļāk tā ir apbrīnojami precīza. Lūk kāpēc: pārcelšanās uz otru pasaules pusi (Kanāda, domāju, nebūs pārspīlējums) ir kā vienas dzīves atstāšana un nonākšana citā. 

Iedomājies - cilvēks dzīvo savu dzīvi, tāds jēdziens kā nāve viņu sākotnēji maz uztrauc. Taču kļūstot vecākam un redzot cilvēkus sev apkārt pamazām mirstam šis nāves koncepts kļūst reālāks, taču tai pat laikā saglabājās sirrealitātes sajūta attiecībā uz nāvi: "Tas taču nenotiks ar mani. Nē nu ok, kaut kad jau notiks, bet kas to zina kad un vispār, tas būs kaut kad vēlāk, daudz vēlāk." līdz kamēr notiek kaut kas tāds, kas liek saprast - manas dzīves beigas ir kaut kur tepat blakus. Tā var būt smaga autoavārija, tā var būt slimība, tas var būt karš vai postošas dabas stihijas un galu galā, tas var būt vienkārši vecums. Un tad, cilvēks pamazām izzūd no pasaules, atvadās no viena, no otra, no kaut kādām savas dzīves rutīnām, ikdienā ierastajām lietām līdz viņa pasaule sarūk līdz tiem dažiem pēdējiem cilvēkiem apkārt, līdz viņa istabai vai slimnīcas palātai. Un tad seko neizbēgamais, šīs pasaules atstāšana.

Līdzīgi arī man - kaut kad radās doma par braukšanu. Sāku kārtot kaut kādus dokumentus, meklēt informāciju, bet tas viss bija tā - sirreāli. Tad sekoja apstiprinājums no vēstniecības biļešu pirkšana un pēkšņi bum! Tu saproti, ka tu brauc, viss, tava dzīve vietā kurā tu esi ar visu to kas tur ir, beigsies. Atvadījos no draugiem, no kolēģiem, no radiem un pēdējās dienas tādas arī bija - pasaule sarukusi līdz manam dzīvoklim, dažiem cilvēkiem un plāniem tuvākajām dažām stundām, bez visām tām ikdienas izdarībām, kas veido dzīvi. Tāds sociālās nomiršanas process. 

Tad kad tu atstāj šo pasauli mirstot, tad nevienam nav skaidrs kas būs tālāk un kā būs tālāk, nedz par pašu procesu. Protams. visi ir dzirdējuši par balto tuneli un ir veselas organizācijas kas stāsta kā būs taisaulē, taču es viņiem visiem neticu. Manuprāt to nevar zināt neviens, pirms pats personīgi to piedzīvos. Galu galā, var būt arī tā, ka katram tas ir savādāk. Tomēr, nenoliedzami, ir kaut kādi klīniskie dati, par klīnisko nāvi, ir senas reliģiskās gudrības. Ir lietas, kas sakrīt dažādos skaidrojumos, lai arī tie nāk no pilnīgi dažādām pasaules malām un diezin vai vieni ir iespaidojušies no otriem. Ir aizdomīgi, ka Amazones indiāņi dzīvi pēc nāves šeit apraksta līdzīgi, kā to dara šamaņi Sibīrijā.

Līdzīgi arī man - lasīju visādus stāstus par to, kā ir te. Kā noris viss juridiski formālais process utml. Piecas dienas (es gan arī apstājos, pa vidam) pavadīju ceļā uz savu patreizējo atrašanās vietu, tikai ar to, kas bija mugurā un, figurāli izsakoties, kabatā. Kā arī, protams, to, kas bija galvā. Apkārt kaut kāda pasaule, kaut kādi cilvēki, gar kuriem man nav ne mazākās daļas, nedz arī viņiem gar mani. Tava pasaule ir viens solis priekšā, viens aizmugurē, pa labi, pa kreisi.  Un tad tu nonāc savā galapunktā un mēģini saprast, kas te notiek un kādā veidā notiek. Un tad pēkšņi, tu atrodi vietu, kuru nosaukt par Savu. Tava pasaule sāk izplesties, no sākuma līdz logam un durvīm, tad pa ielu, līdz autobusa pieturai un tā plešas plašāka un plašāka, appludinot TAVAS pilsētas ielas. Tu zini kur nopirkt aliņu, kur pirkt zeķes, kur ir lētākie konservi, kur labāk pirkt pienu. Tu atrodi arī Savu veikalu, kur tu zini, ka tajā plauktā ir tā garšīgā lieta, par kuru tu neko nezināji savā vecajā dzīvē. Un tad tavā dzīvē sāk parādīties jauni cilvēki, kuri zina ne tikai to, kā sauc tevi, bet arī to, ka tev nepatīk, ka aiz sevīm atstāj mēslus, ka tu vislabprātāk dzer tumšo beļģu aliņu. Un tu zini, ka šis ir Meisons, viņš ir no Manitobas ziemeļiem, piedalās brīvajās dzejnieku skatuvēs un vēlas strādāt par finansu plānotāju. Un tu zini, ka šī ir Silvija, viņa ir no Čīles, bet 11 gadus atpakaļ pārcēlās uz Winnipegu, jo iemīlējās puisī no Itālijas.

Un tu sāc dzīvot. Tava iepriekšējā dzīve šķiet nereāla, kā sapnis. It kā viss notikušais ir noticis ar tevi, bet no otras puses ne ar tevi.

Protams, aprkastīts jau nu ļoti slienaini. Realitātē ir skaips un ir telefoni. Ir videokonferences un ir šis blogs. Šādi vai tādi, agrāk vai vēlāk atgriezīšos Latvijā. Bet esmu drošs, ka tā būs vēl kāda cita dzīve, nevis atgriešanās pie tās vecās, kurā es jau esmu nomiris.

Bet ja met pie malas liriku, tad pārcelties nebija grūti, ibo esmu bijis gan armijā, gan strādājis un dzīvojis Taizemē, līdz ar to ir pieredze. Nekad neesmu bijis ūbersociālais tips, kurš tagad nomirs neaizgājis 5dienas vakarā uz kārtējo skābpiena bāru. 

Fizioloģiski - tā kā nekad neesmu bijis režīma cienītājs, tad laika joslu maiņa mani neietekmēja praktiski necik. BTW, to pašu piedzīvoju arī Taizemē, kur bija laika nobīde pretējā virzienā - nulle neērtību. Tomēr ir jāatzīmē divas lietas: pirmā, pirmās trīs nedēļas slikti dzija ievainojumi, tāds sīkums kā skrāpējums kājā negribēja un negribēja sadzīt; otrā, gandrīz mēnesi burbuļoja vēders, nevis diareja un gāzes nāca ārā, bet tieši burbuļoja. Nekad mūžā tā nebija bijis. Pie tam, ēdot visu to pašu ko Latvijā, nevis kaut kādus eksotiskos augļus, mērces un sazinkādus dzērienus.

Morāli - cilvēki atsaucīgi, valodu saprotu lieliski, informācija par praktiski jebko ir pieejama ātri un vienkārši, vērtības pieņemamas un kultūra arī. Nekādu problēmu. Vienīgi kad tā padomā par sievu un dēlu tā skumjāk paliek, bet es par to nedomāju. Nevis cenšos nedomāt, bet tieši nedomāju. Nav jau nekādas jēgas domāt viņi ir tur, es esmu te. Sanāk. Pagaidām. Un tas, ka caur internetu viņus var redzēt un dzirdēt ir milzīgs bonuss. Internets vispār ļoti palīdz adaptēties jebkur (kur ir internets, protams :cD). 

Tad nu lūk, domājiet paši, kā es jūtos, kā man patīk un kā man iet.