Kādam ķirurgam ar medmāsu izvērtās dienesta romāns. Par nelaimi (viņiem abiem) medmāsa palika stāvoklī - aborts nebija pieņemams, no sievas ķirurgs negrasījās šķirties, viena audzināt bērnu nebija gatava medmāsa, atdot bērnu adotēšanai negribēja abi. Nebija skaidrs, ko īsti, lai iesāk.
Bet taisni tajā laikā, kad medmāsa dzemdēja, slimnīcā bija ievests kāds mācītājs - uz prostatas dziedzera iekaisuma operāciju. Ķirurgam radās doma, ko viņš nevilcinoties izklāstīja medmāsai.
- Es operēšu to mācītāju un kad viņš piemodīsies no anestēzijas, iedošu viņam bērnu un teikšu, ka noticis Dieva brīnums - atvēru viņu operēt, bet iekšā bērniņš. Citu variantu jau tāpat nav.
Sacīts darīts. Iesākumā mācītājs dikti brīnījās, kā tad tā, bet ķirurgs visiem spēkiem pārliecināja, sak, viņš jau tikai taisīja operāciju, bet tur priekšā bērniņš, Dieva svētība un prieks, kamēr mācītājs pieņēma šo faktu.
Pagāja piecpadsmit gadi un mācītājs nolēma izstāstīt patiesību nu jau pusaugu dēlam. Pieaicināja šo un sāk:
- Dēliņ tev jāzina patiesība - es neesmu tavs tēvs.
Pusaudzis pārsteigts:
- Kā tu to domā, ka neesi mans tēvs?
Mācītājs:
- Es esmu tava māte. Tavs tēvs ir arhibīskaps.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru