sestdiena, 2012. gada 30. jūnijs

bRĪVDIENU hUMORS 5

Džakūzī sēž 5 geji. Te pēkšņi ūdenī uzpeld prezervatīvs. Viens no gejiem: "Kurš nopirdās???"

piektdiena, 2012. gada 29. jūnijs

Kā es mežā lāci redzēju.

Atkal jau pauze, šoreiz gan, ne tik daudz saistīta ar manu working hard agregātstāvokli, kā ar citām lietām, ar kurām šobrīd biju/esmu aizņemts pēdējo nedēļu.
Biju pirmajā testa izbraucienā uz kanādiešu mežiem, par ko arī ir šodienas stāsts.
Kā daži no jums zina, man šad tad patīk iebrist mežā ar pilnīgāku vai askētiskāku ekipējumu. Vēl tikai gatavojoties braukt uz Kanādu man bija skaidrs, ka noteikti vēlos to atkārtot arī Ziemeļamerikā un līdz ar to būtisku daļu no manas bagāžas aizņēma visādi izdzīvošanai un pārgājieniem paredzēti pribambasi. 
Pēdējā mežošanas reizē vēl Latvijā, bija iespēja pirmo reizi iegulties guļamtīklā (tajā ko starp kokiem novelk, un guļ iekšā karājoties virs zemes), padomāju, ka manta, tāpēc nonākot in da Canada viens no maniem pirmajiem pirkumiem bija lūk šāds guļamtīkls. Viennozīmīgi gribēju guļamtīklu ar aizsardzību no kukaiņiem, tāpēc šāda izvēle. Atradu internetos pa lēto, ar piegādi līdz durvīm samaksāju apmēram Ls 30,-. Faktiski tīkls, sandales un matu dzenamā mašīnīte ir vienīgās lietas, ko līdz šim esmu nopircis Kanādā, neskaitot pārtiku un higiēnas/sadzīves lietas.
Kad nu tīkls bija rokā, ņēmu karti, atradu mežu, sarunāju ar kaimiņieni, ka mani aizvedīs līdz mežam un pēc tam noteiktā laikā savāks tajā pašā vietā.

Braucot uz mežu, konstatēju, ka Winnipega tiešām ir prērijā - izbraucot no pilsētas pirmos 30 kilometrus apkārt nekā nav, tikai lauki un pļavas, pa lielai daļai apsētas ar rapsi, kviešiem utml. Māju ļoti maz. Tad kilometrus 20 ir krūmāji pēc tam sāk parādīties kaut kas mežiem līdzīgs. Un mājas pazūd vispār. Tāpat kā nav nedz benzīntanku, nedz elektrības stabu ar kabeļiem, jeb nekā no tā, kas tipiski ir redzams gar katru reģionālās nozīmes ceļu Latvijā. Un braucām mēs uz austrumiem, pa galveno Kanādas ceļu - Highway 1

Apmēram 100 kilometrus no Winnipegas nogriezāmies no lielceļa, un pa betonētu grants ceļu (numur 503) devāmies uz dienvidiem. Vēl pēc kilometriem 7 atradām zīmīgu krustojumu (kāpēc zīmīgu, par to vēlāk) kur arī norunājām tikties 24h vēlāk.

Kanādas topogrāfiskajā kartē biju atradis, ka tajā vietā būtu jābūt tādām kā vecām meža izstrādes stigām, kuras mani pievestu diezgan tuvu vienai, kā kartē izskatījās nelielai upītei. Pēc 3 kilometriem pa stigām atliktu tik vien kā kilometrs, pusotrs caur mežu pa taisno ar kompasu iziet. Kā tad, ka tik ne tā.

Pirmkārt, kas gan principā bija gaidāms, stigas bija mazliet mānīgas, un šad tad pēkšņi beidzās, lai pēc brītiņa atsāktos. Bet tas viss bija ok, puslīdz skrajš un principā salīdzinoši viegli pievarējams mežs, vienīgi tas, ka tajā reģionā skujukoki tādi skumīgi neliela izmēra, kas saistīts ar to, ka salīdzinoši nesenā ģeoloģiskā pagātnē tur bija izteikti purvains un izteikti purvains dēļ tā, ka augsne ir tieši uz klints, jeb tur sākas tā saucamais Canadian Shield, un ūdenim nebija kur aizplūst. Un tas vairogs sākas uz austrumiem no Winnipegas ikurāt tur, kur sāks mežs. Tā, ka man sanāca bradāt pa tā rietumu malu.

Koki nelieli, salīdzinoši tuvu augoši, ļoti noauguši ar ķērpjiem un ekstremāli sausi. Mežu ugunsgrēki Kanādā vispār izplatīta lieta, šogad pat, pirms pusotra mēneša netālu no šīs vieta izdega daudzi tūkstoši hektāru.
Pēc 3 kilometru iešanas mežs spēji mainījās, faktiski momentāni no skuju koku meža pārvēršoties lapu koku mežā, tieši tajā vietā, kur beidzās stiga, kas nozīmēja - kompasu zobos un uz priekšu, pēc kartes spriežot, nu, tepat tepat vien ir, tikai, tas, kas mani gaidīja tālāk izskatījās galīgi ne tik labi, kā tas mežs pa ko es gāju līdz šim. Priedes/egles/ciedri pazuda, to vietā parādījās milzīgi, diezgan tālu viens no otra stāvoši bērzi un apses, pa retam kāda milzu egle un visu platību starp tiem aizņēma augstākās kvalitātes brikšņi. Ar vidējo redzamību 5-6 metri visos virzienos, pilns ar kritušiem lielajiem kokiem, ārā temperatūra +30. Šitā mocījies, lai noietu 1 kilometru savā mūžā nebiju ne reizi, ja neskaita šķēršļu joslu armijā.

Un kukaiņu visā tajā skaistumā bija vēl vairāk kā visa pārējā.
Nu, lai kā tur nebūtu, redzu priekšā skrajāks paliek, tātad upe tuvojas! Un jā, upe tuvojās, tikai...

.. upe ir lejā, metrus 15 zemāk, tekot gar  gandrīz vertikālu krauju.
Tas bija reāls obloms. Bet tad es padomāju, tak jābūt kādām dzīvnieku takām vai izgrauztām notekām pa kurām ūdenim jātiek lejā, kad ir lielās lietus gāzes. Un dažus simtus metrus tālāk atradu vienu tādu dzīvnieku taku pa kuru nonācu līdz pašai upei.


Te es arī novērtēju to ērtību ko sniedz guļamtīkls atšķirībā, no, piemēram, telts. Tik lielu, līdzenu laukumu, lai uzstādītu telti tur būtu ļoti grūti atrast.

Tik vien kā divus kokus un mazliet striķus vajag, lai ērti iekārtotos un visas mantiņas var sakarināt uz striķiem, lai skudras  un citi nezvērti netiek klāt.
Un tad uzzimējās vietējais bratans.
Berovičs.
Kamēr peldēja apkārt un dauzīja ūdeni, tikmēr neko, prikolīgi pat, sēdi nodarbojies ar savām lietām, bet pa upi acu priekšā peld bebrs un dauza ūdeni. No ~2000. Līdz ~0200. Un tad viņš izdomāja, ka nav ko, jāsāk strādāt un sāka grauzt koku, metrus desmit no manis. Izrādās, tas ir diezgan skaļš process. Un tu sāc domāt, cik, interesanti, ir liela varbūtība, ka gāžot koku viņš to varētu uzgāzt tieši tev virsū? Bet neko, drīz nomierinājās, laikam saprata, ka es prom netaisos un aiztinās.

Nākamajā rītā piecēlos, paeksperimentēju ar dažādām ēdiena gatavošanas metodēm, sariktēju kārtīgas pusdienas.
Uz oglēm cepta maize un dienišķie sojas burgeri.
Un devos atpakaļ. Regulāri lamādamies pieveicu brikšņus. Atradu kārtējo stigu un pa to stingrā solī devos uz galapunktu. Eju tā mierīgi, neko ļaunu nedomādams, skatos tāda kā neliela pļaviņa priekšā. Un pļaviņā lācis. Обля. Bet neko, šis kā mani ieraudzīja tā ļoti ātri aizmuka. Es tur pastāvēju, padomāju, skriet prom nedrīkst, jo visi šitie zvēri reaģē uz bailēm, skries pakaļ, bez tam, ārpus stigas es nekur tālu netikšu pa šito biezokni. Lāči arī teritoriāli vienpaši ir. Tātad, ja šis nav mazulis, tad risks, ka tuvumā ir vēl kāds ir minimāls. Tagad jautājums, vai šis ir mazulis vai nav? Ibo nebija liels, tāda krietna sanbernāra izmērā, tikai apaļāks un pavisam melns. Rekspektīvi, ne tāds, kā Latvijā. Nonācu pie slēdziena, ka šitas ir Ursus americanus, jeb mazākais no visiem lāčiem, tātad jādomā, ka stresot nav par ko. Un devos uz priekšu. Pēc 20 metriem tas pats tikai kreisajā pusē, brikšņi vien nograbēja kā šis aiznesās. Tad es nonācu pie slēdziena, ka tie melnie lāči vispār kaut kādi sisīši un viņu ir daudz. Bilžu diemžēl nav, jo pirmajā brīdī pēc naža ķēru, ne pēc fotoaparāta. Skaidrs, ka smieklīgi, ko ar nazi pret lāci, bet instinkti ir instinkti. Bet gan ar laiku.

Tikšanās vietā mani sagaidīja staigājošie stilbiņi, kas mani pielaida diezgan tuvu klāt. Būtu tā bijis dienu iepriekš, būtu mēģinājis dabūt vakariņām.
Sākumā minēju, ka tikšanās vietas krustojums ir zīmīgs. Skatieties paši.

Manu uzmanību piesaistīja tie caurumi.
Kā tad, sašauts ar skrotīm.
Savukārt pretējā pusē esošo Stop zīmi kāds bija sodījis ar .22 kalibru. Sāka likties, ka es esmu  Teksasā. Lai gan, ja tā padomā, ar .22 viņi nešautu.
Kopumā jāsaka, ka dzīvības mežos ir ļoti daudz. Redzēju arī divas stirnas, vanagu, reizes 3-4 izbiedēju kaut ko salīdzinoši lielu krūmos, kas aizskrēja, bet neredzēju, kas tas bija. Un tas viss salīdzinoši tuvu civilizācijai. Interesanti, kā ir dziļāk?

Mans Kanādas mežu pakļaušanas ietērps. Tas melnais, kas galvā, ir moskītu siets,  šoreiz uzlikts tikai uz matiem, bet bija brīži, kad arī seju slēpu, nebija iespējams savādāk pārvietoties.

piektdiena, 2012. gada 22. jūnijs

Kanāda un ērtības

Ilgi te nav bijuši ieraksti, un iemesls tam ir fakts, ka strādāju kā... imigrants. ;c)). No pēdējām 8 dienām nostrādāju 7 un 4 no tām ar nopietnām virsstundām. Vajadzēja šādu tādu apģērbu nopirkt, apavus utml., tādēļ nolēmu mazliet pasvīst, ibo iespējas virsstundām šeit ir daudz. Tagad paņemšu pauzi ar virsstundām līdz nākamās nedēļas 5dienai, kad ir algas izmaksa, gribu paskatīties, kā ir ar nodokļiem strādājot tik daudz un cik reāli saņemšu uz rokas. Var būt, ka nemaz nebija vērts...

Ok, ķeramies pie lietas. Pagājušo reizi sarakstīju cik viss ir slikti, šoreiz rakstīšu par tām lietām, kas man patīk un ar kurām viss ir kārtībā.

Pirmais ir tas, ko jau reiz minēju, bet šoreiz apskatīšu plašāk - kanādieši ir sasodīti pieklājīgi un toleranti. Padod ceļu, pietur durvis, atvainojas par to, ka tu viņam virsū uzskrien, jā, bet arī ieej autobusā un vadītājs tev saka "Labrīt" un "paldies" par to, ka esi iekāpis viņa autobusā, automašīnas pirms gājēju norbrauktuves stājas 5 metrus iepriekš tikai redzot tavu tuvošanos tai. Nekādas pīpināšanas, nogriešanas utml. Visi dod ceļu visiem un ieraugot dzelteno uzspiež vairāk akseleratoru - līdzsvaram acīmredzot :cD. Veikalā neuzmācas, nav tā Latvijas sajūta, ka apsargs elpo ānusā no aizmugures, kas dažreiz gadās, kad esi iegājis kādā smalkākā veikalā ar mēreni nesmalku apģērbu mugurā. 
Tolerances ziņā arī viss ir kārtībā. Šeit korekts izskats darba vietā tiek definēts ar apģērba palīdzību. Arī uzņēmumā kurā strādāju ir dress code. Pats lasīju dokumentu, kur ar attēliem bija ilustrēts kādus šortus drīkst nēsāt, kādus nedrīkst. Cik nomītas iešļūcenes drīkst valkāt un kādas čībiņas nē. Tai pat laikā pret cilvēka individuālajām lietām, kā frizūras, tetovējumi, tribal auskari utml attiecas ļoti toleranti. Faktiski jāsaka, ka tik daudz cilēkus ar tetovējumiem, violetiem matiem un mega pīrsingiem LV var redzēt tikai Melnajā Piektdienā vai tamlīdzīgā iestādījumā.
Labi ir arī visādiem zilajiem, rozā un citu varavīksnes krāsu pārstāvjiem. 

Otrais. Kanādieši reāli šķiro atkritumus. Tik tiešām, visur, mājās, uz ielas, veikalos, darba vietās ir dažādas miskastītes dažāda tipa atkritumiem. Vēl kanādiešiem dikti patīk atkārtotās pārstrādes filosofija un atkārtotai pārstrādei te pieņem gandrīz visu. Cik esmu redzējis dažādas pilsētas, tik arī apkārtne ir diezgan tīra. Noteikti daudz tīrāka kā absolūti lielākā daļa Eiropas ko esmu redzējis, arī salīdzinot ar Latviju neesmu novērojis tādus brīnumus, kā izgāstuvi atgādinošās lielo ceļu malas izbraucot no Rīgas, kā gadās redzēt, piemēram, Rumbula-Dārziņi-Salaspils ceļa apkaimē. Vienīgās vietas un laiki, kad var teikt, ka patiešām ir piedrazots, ir agri rīti pilsētas centrā, tad šur tur pie autobusu pieturām un tamlīdzīgās vietās no indiāņu tusēšanas ir visādi pāri palikumi, tipiski alus bundžas, cigarešu paciņas utml. Bet to operatīvi novāc.
Un labi vien ir, ka viņi tik rūpīgi attiecas pret šādiem jautājumiem, jo Kanāda ir valsts ar milzīgu dabas resursu patēriņu uz vienu iedzīvotāju.
Dažādās tābelītēs, kur sarindotas valstis pēc naftas patēriņa uz vienu iedzīvotāju Kanāda maina savu vietu no 2 līdz 10 pozīcijai, atkarībā no tā, cik daudz valstis tiek iekļautas. Vispilnākajā tābelītē šeit, Kanādai priekš ir praktiski tikai tās pasaules vietas, kur neko nevar saražot un viss ir jāatved ar kuģiem, lidmašīnām un tamlīdzīgi, tādējādi paceļot patēriņu astronomiskos augstumos, jeb salu valstis, kā Singapūra, Bahamas, Nauru, Seišelu salas, Grenlande utml., vai arī valstis kuras pašas iegūst naftu milzīgos daudzumos, kā Katara un Saūda Arābija. No attīstītajām valstīm Kanādai priekšā ir tikai Luksemburga, ja to vispār var nosaukt par valsti.
Salīdzinoši Latvija patērē 3,5 reizes mazāk naftas uz vienu iedzīvotāju kā Kanāda.
Pie šī paša varētu minēt arī to, ka šeit kaut kā nemanu grafitti un uzrakstus uz sienām. Protams, var pieļaut, ka indiāņu bandas ir tik mazizglītotas, ka neprot rakstīt, no otras puses, tad viņiem vismaz vajadzētu ķellēt uz sienām vismaz dažādus klekšus, bet tā nenotiek. Patīkami.

Trešā lieta ir tāda aizdomīga. Tas ir, aizdomīga priekš manis :c)). Un tā ir - šoppings. Nekad nebūtu domājis, ka kaut ko tādu kādreiz ieskaitīšu bonusos pie valsts labajām lietām (vienreiz gan kaut kas tāds man ienāca prātā, kad biju Singapūrā, bet kā ienāca tā izgāja), bet šoreiz tā tik tiešām ir. Pirmais - izvēle. Man kā diezgan izvēlīgam ēdājam šī vieta fascinē, pārtikas tirgus ir lielisks. Pēdējais par ko safanojos - nopirku kilogramu melleņu pa Ls 2,70. Krūma mellenes, lielas, saldas un ļoti, ļoti garšīgas. Ēdu tās un jutos tā, it kā man būtu orģijas ar tām ogām.
Kā sākumā minēju, man bija nepieciešamība nopirkt šo to no nepārtikas precēm, kā sakarā arī izveicu ekspedīciju uz vienu no lielākajiem iepirkšanās centriem Winnipegā - St. Vitals. Nu, orģinālos Levis var nopirkt pa Ls 25 biezā slānī, visādi Adidas pa Ls 25-30 utml. Kopējais iespaids - nav pavisam lēto ķīniešu ražojumu, kas attiecīgi paceļ vidējo cenu, bet visi populārie zīmoli maksā jūtami lētāk kā Latvijā. Cik nu es no tā visa saprotu. 
Līdzīgi arī ar dažādu sadzīves un izklaides elektroniku. Iepriekš minēju, ka viņiem ir gana skumji ar neBlackberry telefoniem un interneta būšanu kopumā, bet kad runa ir par visādām mikroviļņu krāsnīm, ledusskapjiem, televizoriem un tamlīdzīgi, tad ir ļoti ok. 
Vēl ir tas, ka 30 dienu laikā vari jebko atgriezt atpakaļ bez liekiem komentāriem, bez patērētāju tiesību aizsardzības  centra piesaukšanas un tamlīdzīgi. Cik zinu, cilvēki tieši tā arī dara, paņem vienu kondicionieri, aiznes mājās, nepatīk jo ir par skaļu, nes atpakaļ un ņem nākamo, tā kamēr atrod to, kas patīk.

Ceturtā pilnīgi awesome lieta ir sabiedriskais transports. Jau minēju to pie lietām, ar kurām man ir paveicies dzīves vietas ziņā, tuvu un tā, bet vispār arī citādi pa pilsētu ir ļoti, ļoti ērti pārvietoties. Ja es tagad izdomāju, ka varētu aizbraukt ciemos pie Sergeja un Irīnas, teiksim, 25. augustā, tā lai ierastos ne vēlāk kā 1300, ievadam visu informāciju šeit un iegūstam detalizētu informāciju, cik ilgi kur jāiet, kurā pieturā jāstāv, cikos ienāk un atiet autobusi utml, pie kam tiek piedāvāti pieci dažādi varianti, kā nokļūt līdz galam. Un biļete, atgādinu, ir derīga pusotru stundu. 
Autobusi ir ātri, tīri un neesmu ne reizi redzējis pārbāstu autobusu. 
Vispār to varētu izdalīt kā piekto lietu - kanādieši nedrūzmējas un nespraucas garām. Viņi ciena sava privāto telpu, līdz ar to cienot arī tavējo gan autobusos, gan veikalos, gan uz ielas.

piektdiena, 2012. gada 15. jūnijs

bRĪVDIENU hUMORS 4

Virs Klusā okeāna krīt lidmašīna. Pasažieri panikā. Te kājās pielec glīta blondīne un kliedzot: "Es esmu sieviete un vēlos mirt kā sieviete, vai te ir palicis kāds īsts vīrietis, kas var man likt sajusties kā īstai sievietei arī šajā brīdi?" norauj sev visu apģērbu un nostājas ejā starp krēsliem.
Pāris rindas tālāk pieceļas stalts, gara auguma simpātisks vīrietes un dodas sievietes virzienā, pa ceļam novelkot kreklu un atklājot muskuļainu augumu. Pienācis pie sievietes viņš viņai dod kreklu un saka: "Še, izgludini."

otrdiena, 2012. gada 12. jūnijs

Kanāda un modernās tehnoloģijas

Vienā vārdā - skumji. 
Deviņos vārdos (un vienā komatā) - sajūta, ka esmu atgriezies vismaz desmit gadus vecā pagātnē.
Daudz, daudz vairāk vārdos (un neskaitāmās pieturzīmēs) - viņi te vispār atpalikuši, kā dziļos laukos goda vārds. Piemēram, mobilo telefonu tarifu sistēmā joprojām ir tāds arhaisks jēdziens kā tuvās distances zvans un tālās distances zvans. Un tālā distance tas nav vis, kad zvana no Winnipegas uz Toronto. Vai pareizāk, protams, ka tā arī ir tālā distance, bet vispār tālā distance sākas jau no Winnipegas piepilsētām. Tas ir, tev ir LMT, man ir LMT, es esmu Pļavniekos, tu esi Čiekurkalnā. Tuvā distance. Bet kad es esmu Salaspilī un tu joprojām Čiekurkalnā un tā tiek uzskatīta par tālo distanci ar paaugstinātu tarifu! OMFG vienkārši.
Abonējot jebkuru plānu, klāt var abonēt visus tos tipiskos krāmus, kā balss pastkastīte, numuru noteicējs utml. Fucking numru noteicējs (tas ir, tev uz ekrāna parāda kas zvana, neko vairāk, pieminu, lai nebūtu pārpratumu) maksā Ls 4,50 mēnesī. 
Sev šobrīd esmu paņēmis pašu lētāko mēneša plānu no Fido.ca, ibo man tāpat nav kam zvanīt - pirmo mēnesi bija glaunāks plāns, jo bija doma, ka baigi zvanīt vajadzēs, bet visi darba, dokumentu un dzīvesvietas jautājumi atrisinājās tik vienkārši, ka pat uz to mēnesi tādu plānu būtībā nevajadzēja.
Mans plāns maksā Ls 8 + Ls 4,50 numuru noteicējs. Plānā ietilpst 50 lokālās minūtes un iespēja nosūtīt 50 īsziņas Kanādas ietvaros. Skumji, ja salīdzina ar kaut kādu tur LMT vienādais 4, piemēram. Un ja izbraukšu ar velosipēdu līdz tuvākajai pilsētas robežai, tas man maksās 15 santīmus minūtē vienalga zvanīt, vai saņemt zvanus. Glauni ne?
Datu plāni ir tikpat glauni. Ls 5,5 maksā 100 mb. Ja esi biezais, tad pa Ls 13 vai iepirkt veselus 500mb. 
No otras puses, runājot par visiem tiem tarifiem, ir jāska viena pozitīva lieta, ja es braucu uz Meksiku, tad vienalga esmu Kalifornijā vai Kentuki, man zvani uz Kanādu maksās ap 22 santīmiem, tādā ziņā ir stipri labāka situācija kā Eiropā ar viesabonēšanu.
Telefonu izvēle, nu tas ir vispār kaut kas. Braucot uz Kanādu biju iedomājies, ka te būs visi jaunākie modeļi pa lēto. Realitātē 2008. gada salokāmo Samsungu te var dabūt brīvi. Androīdi priekš kanādiešiem tumša bilde. Te gan atkal ir nianse, tie kas interesējas par telefoniem noteikti zina tādu brendu kā Blackberry. Tas ir kanādiešu brends un viņi ļoti lepojas ar šo, kā rezultātā Blackberry plāni, telefoni utml ir pieejami ļoti, ļoti plašā izvēlē un tie gan ir labākā izvēlē kā pie mums. Blackberry, ja kas, ir #1 izvēle valstu augstākajām amatpersonām, korporatīvajiem galdiņu pulētājiem, organizētajai noziedzībai un visādām drošības aģentūrām. Skaitās, ka ir visdrošākie un visādas tādas funkcijas ir, tipa savējais superdrošais messidžings utml normālam cilvēkam nevajadzīgas lietas. Sakarā ar to, man ir stingras aizdomas, ka ar telefoniem ir tas pats, kas ar sieriem - tirgus aizsardzība (brīvais tirgus my ass).
Ā un iPhone te valda kopā ar visu pārējo iCrap produkciju.
Vēl viena piezīme telefonu izvēles sakarā, līdzīgi kā lielie operatori Meksikā un ES, arī šeit ir daudz tādu modeļu, kas ir domāti konkrēti šim tirgum un tikai, kā arī daudzi, kas ir nopērkami tādā praktiski neregulētā teritorijā kā LV, nav domāti tirgot Kanādā un tāpēc nav nopērkami.
Saldajam ēdienam - pieslēgt jebkuru plānu tādā Fido, pofig savs telefons vai nē, maksā Ls 18 (jā jā, tikai par to, ka viņi tavu vārdiņu savā datubāzē ieraksta un izsūta rēķinu pa pastu) un simkarte vēl Ls 6.
Nosūtīt īsziņas no interneta var, bet caur dupsi diezgan konkrēti jābrien. 
Pārklājums arī ir tāds, ka tik turies. Šī Fido karte, labi ilustrē vispārējo situāciju Kanādas ekonomiskās aktivitātes ziņā un teritorijās (vienīgais viņi ir izlaiduši francūžu galu, kas arī ir saprotams, tie francūži nevienam nepatīk) un Fido izmanto Rogers, kas ir lielākais operators tīklu, tipa kā Amigo izmanto LMT. Pārējiem operatoriem, otram lielākajam, Bell, nav īpaši labāk.

Ar internetu ir vēl skumjāk kā ar mobilo telefonu. Kad sāku lasīt tos viņu piedāvājumus nevarēju saprast, smieties par tiem atpalikušajiem ģeķiem vai raudāt, jo pašam nāksies to internetu lietot. Operatoru izvēle pilsētā, apmēram 2,5. Pie kam es pārspīlēju, pie kam uz augšu, drīzāk 2,3 būs.
Aplūkosim vienu vienu no krutākajiem operatoriem Kanādā ar visu viņa piedāvājumu Winnipegai. 
Tātad 100$, jeb apmēram Ls 54 mēnesī par 100 megabitu līniju (izejošais 5!!!) un PIEEJAMAIS DATU DAUDZUMS IR 500GB. Es atvainojos par bļaušanu, bet kas tas ir par akmens laikmetu, kurā vēl uzskaita datus un par tādu naudu. Es tos 500GB pa nedēļu brokastīs apēdu.
100mbit ienākošais ar neierobežotu datu daudzumu maksā ne vairāk, ne mazāk kā 130$, jeb tuvu Ls 70.
Tiem kas tankā, Mežciemā 10 vai pat 11 gadus atpakaļ man bija 100mbit, neierobežots trafiks Ls 10 mēnesī. Salaspilī man tāds pats ir visu laiku kopš tur dzīvoju un man galīgi nav ne tas labākais, ne lētākais.
Tie, kam ir jaunās LTC optiskās līnijas vispār var dancot uz Kanādas zarnām ar savām trubām.
Man mājās ir otra major kantora, MTS, interneta paka ar vareno nosaukumu Bolt. Kas savā dziļākajā būtībā ir DSL ibo nullītes un vieninieciņi rikšo pa telefona līniju. 60$, jeb Ls 33 mēnesī (iekļauts īrē). 32 mbit ienākošais, trafiku neuzskaita, bet tāds sīkums, ka pa to pašu līniju skrien ar TV bildītes, kas nozīmē, ka tad, kad kāds skatās to 1,3 metri pa diagonāli draņķību man internets paliek ļoti šķidrs
Par laimi, neskatās bieži.

Iemesls visai tai skumajai situācijai ir saprotams. Tā ir vairāku faktoru kombinācija, no kuriem būtiskākie ir divi. Pirmais ir iedzīvotāju blīvums. Ja tādā LV novelkot 50 km kabeli, pie tā var piejūgt, teiksim, 50000 mājsaimniecības, tad te labi ja 5000. Tātad pašizmaksa ir kārtās dārgāka. Otrs būtiskais faktors ir esošā infrastruktūra. Latvijā 90tajos sāka un 00tajos pabeidza vilkt jaunu, modernu, jaudīgu infrastruktūru. Kanādā savilka 70tajos, 80tajos, tiem laikiem glaunu un labu, bet totāli nīkulīgu priekš mūsdienām. Tīkli ir, komutatori ir, kaut ko pārbūvēt ir daudz, daudz sarežģītāk kā vienkārši ierakt jaunu kabeli klajā laukā. Un bez tam efektīvie menedžeri saprot, ka vajag izmantot esošos komutatorus, nu, tā arī viņi te p1$@$.

Banka un to pakalpojumi. Karginam būtu ko pamācīties. Kaut kad senāk, kad pašam bija konts Parexā, šķita, ka tā ir viena rīkļrāvīga banka. Skaita naudiņas tikai par to, ka konts bankā, visiem pārskaitījumiem, karšu saņemšanai reizēs lielākas komisijas kā citiem. Kanādā ir vēl skumjāk - man ir pats lētākais plāns iekš RBC un par to, ka manu algu pārskaita viņiem un brīvajā laikā ar tās palīdzību šitie Jūdasa radinieki pelna saviem kokaīna kalniem Bentliju bagāžniekā man novelk Ls 2 mēnesī. Ja gribu bankomātā paskatīties cik naudiņas ir kontā, Ls 0,7. Nu labi, tas it kā būtu vēl ok. Bet tagad jautrākais, online banka. Tas ir kaut kas tik infantīls un primitīvs, ka bail. Nav pat funkcijas pārskaitīt naudu uz citu kontu citā bankā. Jā, jā, tieši tā. Ja es gribu pārskaitīt naudiņu uz kaut kādu tur Monreālas banku, piemēram, pasi zobos un uz banku, pastāvēt rindā. Es saprotu, ja uz Kongo gribētu skaitīt, bet nē. Tagad apmēram skaidrs, kāpēc Kanādiešu bankām visas tās krīzes pie kājas.

Kopējais rezumējums ir tāds - komunikācijas un online pakalpojumi ir dārgi un nav attīstīti. Ir miljons dažādu plānu, bet tie visi ir kaut kādi tādi, ar liekām muļķībām apkarināti, nesamērīgi izcenoti un neefektīvi. Dzīvojot lielajās pilsētās un nelienot ārā cauri var tikt diezgan labi un iekļauties salīdzinoši OK budžetā. Bet jo mazāks miests un vairāk prasības, jo skumjāk.
Rezultāts - daudzi kanādieši joprojām lieto parastās, fiksētās telefonu līnijas.
Ā un starp citu, tāda lieta, kā iezvanpieeja Kanādā ir dzīvāka par dzīvu. Visās fermās nedaudz vairāk uz ziemeļiem ir tikai tāda. Ja neskaita biezos, kas uzstādījuši komunikāciju satelītšķīvjus.

sestdiena, 2012. gada 9. jūnijs

bRĪVDIENU hUMORS 3

Kādam ķirurgam ar medmāsu izvērtās dienesta romāns. Par nelaimi (viņiem abiem) medmāsa palika stāvoklī - aborts nebija pieņemams, no sievas ķirurgs negrasījās šķirties, viena audzināt bērnu nebija gatava medmāsa, atdot bērnu adotēšanai negribēja abi. Nebija skaidrs, ko īsti, lai iesāk.
Bet taisni tajā laikā, kad medmāsa dzemdēja, slimnīcā bija ievests kāds mācītājs - uz prostatas dziedzera iekaisuma operāciju. Ķirurgam radās doma, ko viņš nevilcinoties izklāstīja medmāsai.
- Es operēšu to mācītāju un kad viņš piemodīsies no anestēzijas, iedošu viņam bērnu un teikšu, ka noticis Dieva brīnums - atvēru viņu operēt, bet iekšā bērniņš. Citu variantu jau tāpat nav.
Sacīts darīts. Iesākumā mācītājs dikti brīnījās, kā tad tā, bet ķirurgs visiem spēkiem pārliecināja, sak, viņš jau tikai taisīja operāciju, bet tur priekšā bērniņš, Dieva svētība un prieks, kamēr mācītājs pieņēma šo faktu.
Pagāja piecpadsmit gadi un mācītājs nolēma izstāstīt patiesību nu jau pusaugu dēlam. Pieaicināja šo un sāk:
- Dēliņ tev jāzina patiesība - es neesmu tavs tēvs.
Pusaudzis pārsteigts:
- Kā tu to domā, ka neesi mans tēvs?
Mācītājs:
- Es esmu tava māte. Tavs tēvs ir arhibīskaps.

otrdiena, 2012. gada 5. jūnijs

Aklimatizācija un adaptācija

Šis ieraksts būs kā atbilde uz "Kā tev iet?", "Tev tur patīk?", "Esi jau iedzīvojies?" utml.
Protams, pilnībā saprast, ko nozīmē pārcelšanās uz citu valsti var tikai tas, kurš pats to ir darījis, taču domājot par to, prātā ienāca laba līdzība, ar kuras palīdzību manuprāt var diezgan labi aprakstīt visu procesu.
Un šī līdzība ir - reinkarnācija. Pirmajā brīdī varbūt šķiet dīvaina analoģija, taču padomājot dziļāk tā ir apbrīnojami precīza. Lūk kāpēc: pārcelšanās uz otru pasaules pusi (Kanāda, domāju, nebūs pārspīlējums) ir kā vienas dzīves atstāšana un nonākšana citā. 
Iedomājies - cilvēks dzīvo savu dzīvi, tāds jēdziens kā nāve viņu sākotnēji maz uztrauc. Taču kļūstot vecākam un redzot cilvēkus sev apkārt pamazām mirstam šis nāves koncepts kļūst reālāks, taču tai pat laikā saglabājās sirrealitātes sajūta attiecībā uz nāvi: "Tas taču nenotiks ar mani. Nē nu ok, kaut kad jau notiks, bet kas to zina kad un vispār, tas būs kaut kad vēlāk, daudz vēlāk." līdz kamēr notiek kaut kas tāds, kas liek saprast - manas dzīves beigas ir kaut kur tepat blakus. Tā var būt smaga autoavārija, tā var būt slimība, tas var būt karš vai postošas dabas stihijas un galu galā, tas var būt vienkārši vecums. Un tad, cilvēks pamazām izzūd no pasaules, atvadās no viena, no otra, no kaut kādām savas dzīves rutīnām, ikdienā ierastajām lietām līdz viņa pasaule sarūk līdz tiem dažiem pēdējiem cilvēkiem apkārt, līdz viņa istabai vai slimnīcas palātai. Un tad seko neizbēgamais, šīs pasaules atstāšana.
Līdzīgi arī man - kaut kad radās doma par braukšanu. Sāku kārtot kaut kādus dokumentus, meklēt informāciju, bet tas viss bija tā - sirreāli. Tad sekoja apstiprinājums no vēstniecības biļešu pirkšana un pēkšņi bum! Tu saproti, ka tu brauc, viss, tava dzīve vietā kurā tu esi ar visu to kas tur ir, beigsies. Atvadījos no draugiem, no kolēģiem, no radiem un pēdējās dienas tādas arī bija - pasaule sarukusi līdz manam dzīvoklim, dažiem cilvēkiem un plāniem tuvākajām dažām stundām, bez visām tām ikdienas izdarībām, kas veido dzīvi. Tāds sociālās nomiršanas process. 
Tad kad tu atstāj šo pasauli mirstot, tad nevienam nav skaidrs kas būs tālāk un kā būs tālāk, nedz par pašu procesu. Protams. visi ir dzirdējuši par balto tuneli un ir veselas organizācijas kas stāsta kā būs taisaulē, taču es viņiem visiem neticu. Manuprāt to nevar zināt neviens, pirms pats personīgi to piedzīvos. Galu galā, var būt arī tā, ka katram tas ir savādāk. Tomēr, nenoliedzami, ir kaut kādi klīniskie dati, par klīnisko nāvi, ir senas reliģiskās gudrības. Ir lietas, kas sakrīt dažādos skaidrojumos, lai arī tie nāk no pilnīgi dažādām pasaules malām un diezin vai vieni ir iespaidojušies no otriem. Ir aizdomīgi, ka Amazones indiāņi dzīvi pēc nāves šeit apraksta līdzīgi, kā to dara šamaņi Sibīrijā.
Līdzīgi arī man - lasīju visādus stāstus par to, kā ir te. Kā noris viss juridiski formālais process utml. Piecas dienas (es gan arī apstājos, pa vidam) pavadīju ceļā uz savu patreizējo atrašanās vietu, tikai ar to, kas bija mugurā un, figurāli izsakoties, kabatā. Kā arī, protams, to, kas bija galvā. Apkārt kaut kāda pasaule, kaut kādi cilvēki, gar kuriem man nav ne mazākās daļas, nedz arī viņiem gar mani. Tava pasaule ir viens solis priekšā, viens aizmugurē, pa labi, pa kreisi.  Un tad tu nonāc savā galapunktā un mēģini saprast, kas te notiek un kādā veidā notiek. Un tad pēkšņi, tu atrodi vietu, kuru nosaukt par Savu. Tava pasaule sāk izplesties, no sākuma līdz logam un durvīm, tad pa ielu, līdz autobusa pieturai un tā plešas plašāka un plašāka, appludinot TAVAS pilsētas ielas. Tu zini kur nopirkt aliņu, kur pirkt zeķes, kur ir lētākie konservi, kur labāk pirkt pienu. Tu atrodi arī Savu veikalu, kur tu zini, ka tajā plauktā ir tā garšīgā lieta, par kuru tu neko nezināji savā vecajā dzīvē. Un tad tavā dzīvē sāk parādīties jauni cilvēki, kuri zina ne tikai to, kā sauc tevi, bet arī to, ka tev nepatīk, ka aiz sevīm atstāj mēslus, ka tu vislabprātāk dzer tumšo beļģu aliņu. Un tu zini, ka šis ir Meisons, viņš ir no Manitobas ziemeļiem, piedalās brīvajās dzejnieku skatuvēs un vēlas strādāt par finansu plānotāju. Un tu zini, ka šī ir Silvija, viņa ir no Čīles, bet 11 gadus atpakaļ pārcēlās uz Winnipegu, jo iemīlējās puisī no Itālijas.
Un tu sāc dzīvot. Tava iepriekšējā dzīve šķiet nereāla, kā sapnis. It kā viss notikušais ir noticis ar tevi, bet no otras puses ne ar tevi.
Protams, aprkastīts jau nu ļoti slienaini. Realitātē ir skaips un ir telefoni. Ir videokonferences un ir šis blogs. Šādi vai tādi, agrāk vai vēlāk atgriezīšos Latvijā. Bet esmu drošs, ka tā būs vēl kāda cita dzīve, nevis atgriešanās pie tās vecās, kurā es jau esmu nomiris.
Bet ja met pie malas liriku, tad pārcelties nebija grūti, ibo esmu bijis gan armijā, gan strādājis un dzīvojis Taizemē, līdz ar to ir pieredze. Nekad neesmu bijis ūbersociālais tips, kurš tagad nomirs neaizgājis 5dienas vakarā uz kārtējo skābpiena bāru. 
Fizioloģiski - tā kā nekad neesmu bijis režīma cienītājs, tad laika joslu maiņa mani neietekmēja praktiski necik. BTW, to pašu piedzīvoju arī Taizemē, kur bija laika nobīde pretējā virzienā - nulle neērtību. Tomēr ir jāatzīmē divas lietas: pirmā, pirmās trīs nedēļas slikti dzija ievainojumi, tāds sīkums kā skrāpējums kājā negribēja un negribēja sadzīt; otrā, gandrīz mēnesi burbuļoja vēders, nevis diareja un gāzes nāca ārā, bet tieši burbuļoja. Nekad mūžā tā nebija bijis. Pie tam, ēdot visu to pašu ko Latvijā, nevis kaut kādus eksotiskos augļus, mērces un sazinkādus dzērienus.
Morāli - cilvēki atsaucīgi, valodu saprotu lieliski, informācija par praktiski jebko ir pieejama ātri un vienkārši, vērtības pieņemamas un kultūra arī. Nekādu problēmu. Vienīgi kad tā padomā par sievu un dēlu tā skumjāk paliek, bet es par to nedomāju. Nevis cenšos nedomāt, bet tieši nedomāju. Nav jau nekādas jēgas domāt viņi ir tur, es esmu te. Sanāk. Pagaidām. Un tas, ka caur internetu viņus var redzēt un dzirdēt ir milzīgs bonuss. Internets vispār ļoti palīdz adaptēties jebkur (kur ir internets, protams :cD). 

Tad nu lūk, domājiet paši, kā es jūtos, kā man patīk un kā man iet. 

sestdiena, 2012. gada 2. jūnijs

bRĪVDIENU hUMORS 2

Tātad, situācija sekojoša. Vīrs ierodas restorānā, apsēžas pie vienīgā brīvā galdiņa, pasūta ēdienu, viņam atnes. Vīrs tiek līdz desertam, te pēkšņi samisējas roka un deserta karotīte nokrīt zemē. Blakus esošais oficiants momentāni no savas priekškabatas paņem jaunu karotīti un pasniedz to vīram.
Vīrs, saprotama lieta, konkrēti sajūsmā, par tādu operativitāti un servisu un jautā oficiantam:
- Vai visi oficianti nēsā priekškabatās deserta karotītes?
Uz ko oficiants atbild:
- Mūsu restorānā jā. Redziet, pirms kāda laika restorāna īpašnieks nolīga vienu efektivitātes ekspertu. Šis eksperts konstatēja, ka apmēram 23% klientu izkrīt no rokām deserta karotītes. Līdz ar to, ja šāda karotīte ir katram oficiantam līdzi, tad tas aiztaupa lieku gājienu uz virtuvi karotītei pakaļ.
Vīrs starā. Pabeidz ēst, paaicina oficiantu norēķināties. Sniedz viņam naudu un pamana - oficiantam no bikšpriekšas karājas striķītis. Viņš uz to norāda oficiantam. Oficiants skaidro:
- Tas pats efektivitātes eksperts arī izpētīja, ka, ja piesien dzimumloceklim striķīti, tad, lai atvērtu bikšpriekšu, izvilktu dzimumlocekli un pačurātu, dzimumloceklim nav jāpieskaras ar rokām, kas nozīmē, ka ietaupās laiks un resursi, jo nav jāmazgā rokas lieku reizi.
Vīrs:
- Bet kā tad jūs viņu dabonat atpakaļ biksēs?
Oficiants:
- Nezinu kā pārējie čaļi, bet es izmantoju karotīti.