Dilemma, bāc

Nu tas brīdis ir pienācis, kad ir intensīvi jādomā ko pasākt tālāk - turpināt integrēties Kanādā ar mērķi iegūt permanentā rezidenta statusu or what?

Kā noprotat, stāvā sajūsmā pār Kanādiju neesmu, lai arī savā ziņā zeme ir lieliska. Bija doma izveikt klasisko sarakstu sastādīšanu + un -, katru savā kolonnā, bet tad sapratu, ka ne viss ir tik viennozīmīgi, lai būtu iespējams izteikties tik lakoniski. Bez tam, tāds saraksts ir vairāk statistiska kā reāla analīze. Un mēs visi zinam, ka ir meli, lieli meli un statistika...

Tāpēc mēģināšu izcelt un apskatīt lietas strukturēti. Pa sfērām. Iespējams būs gari, iespējams, neko nevarēšu uzrakstīt.

Pirmais, ko gribu apcerēt ir ekonomika, kas nav pārsteidzoši, ņemot vērā to ko piedzīvoju Latvijā pēdējos gados. Šajā sakarā jau esmu veicis vienu ierakstu, neatkārtošu tur minēto, tikai piebildīšu vairākas lietas.

Nomācoša ekonomiskā atkarība no ASV, bet faktiski daudz bīstamāka ir ekonomikas atkarība no Ķīnas, lai arī tā nav tieša. Kanāda šobrīd ir izteikta Naftas dolāru valsts, kā rakstītju šeit, federālo budžetu var savilkt kopā tikai pateicoties naftai. Ja Ķīnā notiek kaut kas līdzīgs kā ASV pirms 5 gadiem, t.i., subprime mortgage sabrukums, tad Ķīna sāks iepirkt nesalīdzināmi mazāk dabas resursu, kas vilks uz leju visas resursu cenas, kas būtiski atsauksies uz Kanādas ekonomiku. Faktiski Kanāda ir līdzīgā situācijā kā Krievija - abas ir ieinteresētas maksimāli augstā naftas cenā un nemieros, vēlams ilgos, Tuvajos Austrumos, kas plīdz noturēt naftas cenu maksimāli augstu.

Līdz šim Ķīna ar mākslīgu iekšējā patēriņa uzturēšanu (interesanti, ka tamlīdzīgas pilsētas viņi būvē arī Āfrikā) un lielajām rezervēm ir spējusi absorbēt recesiju, taču tajā brīdī, kad absorbcijas kapacitāte būs izsmelta un būs jāoptimizē un jākonsolidē (kā man patīk šitā valdības mantra) sekas būs nejaukas.

Latvija (un daļa Eiropas, lai arī ne visa) tādā ziņā ir labākā pozīcijā - sūdi jau ir notikuši, bet te tie vēl nemaz nav sākušies un brīžiem ir sajūta kā 2007. gadā - kredīti un līzingi birst kā no pārpilnības raga. Nav gan gluži tā, ka ar minimālo algu var paņemt kredītā māju, taču 20000$ vērtu mašīnu gan var, bez problēmām. Nerunājot par visu kalibru patēriņa kredītiem. Pērc tagad, maksā vēlāk...

Es pat nezinu, kas labāk - Latvija, kur recesija ir piedzīvota, ir zināms kas tas ir, ko ar to darīt vai Kanāda, kur visi dzīvo savā kokonā un nenojauš par to, kas notiek pasaulē, pie tam, ka viņu parāds ir nesalīdzināmi augstāks kā Latvijā, gan absolūtos skaitļos, gan procentos un turpina pieaugt ļoti stabilos tempos. Varbūt kapitālisms strādā un viņi var noturēt tādu līmeni mūžīgi?

Otrais, darba tirgus ir ierobežots. Aizvien vairāk saskaros ar cilvēkiem, kas strādā darbu ne pēc savas izglītības gan pēc universitātes, gan pēc noīsināšanas iepriekšējā darba vietā. Darbu par minimālo algu ir atrast viegli, bet savā specialitātē praktiski neiespējami (retie izņēmumsi ir santehniķi, šoferi un metinātāji). Cik esmu runājis, tad visi apgalvo, ka šī ir izteikta tendence darba tirgū. Tava ārvalstu izglītība un pieredze nevienam neinteresē. Protams, ar laiku saņemsi vairāk kā minimālo algu, varbūt būsi menedžeris, ja uzņēmība (un līdzekļi) atļaus mācīties, iegūsi Kanādas izglītību vajadzīgajā jomā un viss būs labi. Varbūt. Varbūt arī ne - turpināsi visu laiku strādāt kaut ko, par ko maksā un vienalga ko tu patiesībā proti un kas tevi interesē. 

Kāds teiks: "Kas tur slikts? Pavei, rekur Latvijas maģistri brauc sēnes lasīt uz Īriju un bakalauri fasē salātus." 

Jā un es, lai arī ne bakalaurs un ne maģistrs, atbildu uz telefona zvaniem. Un jūtos kā izniekodams savu laiku, ka viss tas, ko es esmu iemācījies dzīvā nevienam nav vajadzīgs. 

Protams, kad nav ko ēst, tad jebkurš darbs ir labs un kad salātu fasēšana aizjūras zemēs ir vienīgais, kas spēj uzturēt ģimeni dzimtenē, tad sūdzēsies tikai nepateicīgais. Un naudu te maksā pietiekami labu, lai tā būtu viena no pēdējām lietām par ko sūdzēties.

No otras puses, kā tur bija Cēzaram? Labāk pēdējais Romā kā pirmais Mazpisānijā? Jeb otrādi? Neesmu pēdējais Kanādā un diez vai būšu pirmais Latvijā, taču ir sajūta, ka Latvijā iespējas likt lietā savus talantus ir vairāk. Bet varbūt manī runā sentiments un vēlme tikt mājās un es sev to iestāstu. Galu galā, situācija ir tāda, ka darbs man ir šeit.

Kanāda ir ļoti liela un situācija ir dažāda dažādās vietās, tiesa, te ir jāņem vērā tas, ka ja es nolemju palikt te, tad jebkurā gadījumā esmu piesaistīts Manitobai tuvākos pāris gadus.

Trešais, sabiedrība un kultūra. Viņi resni un viņi ir patriotiski un izpalīdzīgi, daudz ēd, nekur neiet kājām un sēž feisbukā. Bet ja tā nopietni, tad atšķirība tik tiešām ir attieksmē pret indivīdu. Kanādā sagaidīt neieinteresētu vai rupju attieksmi no pārdevēja ir neiespējami. Likumdošanas ievērošana, nodokļu maksāšana, pieklājba un formālā cieņa ir tā uzkrītošā atšķirība, kuru gribas aprakstīt ar klišejisko "te pret mani izturas kā pret cilvēku, atšķirībā no Latvijas", kas tik bieži ir dzirdams daudzu emigrantu teiktajā. 

Apstiprinu, tā ir. Darba devējs ir iedresēti un samācīti tā, ka tādam vecam ciniķim kā man, ko nenosmieties. Te tu vari nesatraukties - visi tevi cienīs, pat ja neesi cieņas vērts. Brīžiem pat derdzas, kā kaut kādus smerdeļus stutē un finansē.

Savukārt kulturāli, vismaz priekš manis, atšķirības no Latvijas ir pārsteidzoši mazas, kas mūs noved pie

ceturtkārt, integrācija. Kanādā ir supervienkārši integrēties. Te viss ir cilvēkam draudzīgs, sākot ar valodu, beidzot ar sabiedrisko transportu, veikaliem, ierēdņiem un svētku dienām. Kaut kā man bija saruna ar vienu random indieti, lielveikalā. Viņš tur kaut kādas kārtējās kredītkartes mēģināja iesmērēt. Viņš man prasīja, vai es esmu kanādietis, es saminstinājos, jo nesapratu ko teikt. Tad teicu, ka vispār neesmu dzimis Kanādā, bet strādāju gan. Uz ko viņš atbildēja: "Mēs visi tagad esam kanādieši." Un tā tik tiešām ir. Nevienu pašu reizi neesmu saskāries ar neiecietīgu vai noraidošu attieksmi. Nekur. Mēs visi šeit esam kanādieši. Indeed.

Turpinājums sekos...