Rīt Skybridge Ziemassvētku pasākums (17. novembrī, LOL). Uz ko nolēmu doties arī es. Ieguvu biļeti, bet tur rakstīts "No jeans please!". Eju pie vadības ar jautājumu vai tā tik tiešām ir un ja tā ir vai armijas bikses kvalificējas? Izrādās tā tiešām ir un armijas bikses nekvalificējas.
Es dusmīgs. Tātad bikses jāpērk jaunas. Nu labi, aizgāju uz veikalu, atradu ar atlaidi, tipa kaut kādi pēdējie 3 izmēri. Tikai skāde, nav manējie. Normāli valkāju 38/30, vai, ja brīvākas, tad arī 36/30 der. Bet ar atlaidi 34/30. Jau paņemot rokā vizuāli redzams - mazākas, kā visas manas bikses. Taču, ņemot vērā to, ka dzīvoju kā imigrants un piekopju veselīgu dzīvesveidu esmu pamanījis, ka krītos svarā. Nolēmu uzvilkt. Secinājums - bez siksnas kritīs nost... Varēju pirkt arī 32.
Mājās nosvēros - 88 kg. Pēdējo reizi man tāds svars bija kaut kad neilgi pēc armijas, 12 gadus atpakaļ. Acīmredzot sekošana līdzi tam ko ēdu nāk dikti par labu.
Bet ne tas galvenais, galvenais ir KĀPĒC daudz vairāk kā Latvijā sekoju līdzi tam ko un kā ēdu. Iemesls vienkāršs - resnie kanādieši. Kad es šitos tauku spilvenus ieraudzīju, sapratu, ka lai nu ko, bet viņiem līdzināties nevēlos ne par ko.
Un tagad divi jautājumi:
AtbildētDzēst1)ko sāki neēst vai arī ēst;
2)kā viņi tusējas tādā darba pasākumā (ko dara, ko uzkož un uzdzer, vai apdāvinās, dzied, dejo, iet rotaļās...)