Makšķernieku stāsts par soju

Atkal biju Kanādas savvaļā. Šoreiz nolēmu doties uz purvu. Te šogad ir pasauss, tāpēc bija cerības, ka izdosies iziet tur kur citādi nevarētu. Kārtējo reizi izrādās, ka karte un teorija ir viena lieta, kamēr prakse dabā ir pavisam kas cits. Sanāca tā, ka plānotais maršruts atkrita pavisam, ibo vienīgajā vietā, kur varētu ietikt purvā pa izbraucamu meža taku bija iemitinājušies indiāņi un man negribējās skaidroties, kas es tāds un ko gribu. Tāpēc nācās iet caur vietām, pa kurām normāli nevajadzētu iet nekad un nevienam. 

Ja konkrētāk par vietu, tad tā ir vietējās Likteņupes jeb Red River (kas tek cauri Winnipegai) grīva, pie ietekas iekš to Lake Winnipeg.

Red River. Lai arī tāds patumšs izskatās, patiesībā ir ~1500 un +31 grāds.

Sarkanā upe raksturīgākās īpašībās ir - sarkanums, no smiltīm, garums - 885 km un regulārie plūdi. Manitoba vispār dienvidu daļā ir izteikti plakana, līdz ar ko uzlīstot kādam papravākam lietutiņam pāris dienas pēc kārtas vai brangi kūstot sniegam upe pārplūst apbrīnojami veikli un pēdējie nopietnie plūdi bija pagājušajā gadā. Te pat ir ierīkota speciāla sistēma - kad upē daudz ūdens, atver vārtus, nopludina visiem vietējiem femeriem viņu zemes, toties pilsēta vesela. Fermeri gan pikti par to lietu, bet ko darīt Takova Telaviv. 

Nu tad lūk, sakarā ar visu šo izriet sekojošais - upes grīva ir ļoti plaša ar lielu purvāju un daudziem it kā ezeriem, it kā nē. Kad daudz ūdens, tad tas viss kļūst par Lake Winnipeg, kad nav daudz ūdens, tad purvi, dīķi, grāvji, ezeriņi, pa kādam koku pudurim utt utjpr. Ir gan sarakti pamatīgi meliorācijas grāvji, lai savienotu iekšējos purvu ezerus ar Red River un pārējām mazākajām upītēm, lai tie varētu notecēt, tādējādi izveidojot pamatīgu labirintu. 

Apmēram tāds apraksts vietai, kuru izvēlējos par survivala norises vietu.

Ieriju pēc pilnas programmas. Purvā gan nenoslīku, gods kam gods, diezgan sauss, bet visi meliorāciju grāvji gan pilni līdz malām. Brikšņi, krituši koki, vietām pusotrmetrīgas papardes. Pļavas ar dadžiem, nātrēm un savvaļas piparmētrām. Un 32 pēc Celsija.

Tad vienā jaukā brīdī attapos strupceļā, pa kreisi Red River, priekšā mākslīgais kanāls, kas savieno Red River ar pa labi esošu dabīgu purvāja ezeru. Nolēmu tur arī palikt. Atradu salīdzinoši glītu vietiņu, iesēju savu guļamtīklu. 

Izvēlējos te, jo te papardes bija tikai pusmetru garas...

... atšķirībā no citām vietām.

Nolēmu, ka, ja jau esmu tādā ūdeņiem bagātā vietā, tad varbūt varētu arī ko pamakšķerēt. Skaidrs, ka makšķeres man nav, spoles ne tik. Tik vien kā bišķi makšķerauklas, pāris āķi, viens pludiņš, daži svina gabaliņi un stieple. Survivals tak. Beigās aprakstīšu kādā veidā taisu survivala makšķeri, varbūt kādam noder.

Kanāls. Tālumā var redzēt paplašinājumu, tur sākas ezers. Līdz ezeram negāju, spēku negribējās tērēt - pa labi var redzēt zālāju, rēķiniet, ja fotoaparāts ir acu augstumā, tad cik gara tā zāle ir.

Nu, iemtu vienreiz, tajā kanālā, kas upi ar ezeru savieno, parauj 10 sekunžu laikā. Izvelku, ēsmas nav. Iemetu vēlreiz. Minūte, divas, atkal ēsmu noņem. Labi, paiešu uz citu vietu gar to kanālu, varbūt tur glupākas zives dzīvo un ēdīs ar visu āķi. Ar mokām izlienu caur pusotrmetrīgu zāli, iemetu, hopā pludiņš zem ēdens un sāk vilkt prom. Un tā pamatīgi vilkt, domāju wtf, kas ta tur galā tāds ir. Cīkstos, cīkstos, pēkšņi viss paliek vaļīgs, izvelku ārā, āķis atlocīts. Nu bļin. Labi, sienu jaunu, lielāku āķi. Maucu virsū ēsmu, metu iekšā, nekā. Pilnīgi, dari ko gribi, nekas nenotiek. Iemetu tur, iemetu te, nekā. Bet kamēr stāvu tur, tikmēr manu, ka apkārt zivis lēkā no ūdens ik pa laikam. Un tādas lielas diezgan. Ar to saprotot pusmetru garas un vairāk. Sāk izklausīties pēc makšķernieku stāstiņa?

Nu un tad man paņem, velku uz krastu, gribu beidzot redzēt, kas tad tur dzīvo. Te jāpiezīmē, ka kā jau bildēs redzams, ūdenī var redzēt labi ja 5-10 centimetrus. Viss smilšu krāsā. 

Un tātad, izvelku līdz ūdens virsmai un neticu savām acīm. Reāls pusmetrīgs nezin kas galā. Un šitais nezin kas ņem un noraujas, ar visu āķi. Блядь!!!

Pa tam lāgam ir palicis jau tā kā ietumšītis, vakars tā ap 2200. Un sāk parādīties nopietns daudzums ar ODIEM. Nopietns tas ir tā, tu paskaties uz biksēm un bikses izskatās citādākā krāsā no tā daudzuma ar odiem, kas virsū sēž, vai tā, ka ja tu paņem paturi roku nekustīgi 4 sekundes un tad uzsit ar otru roku, nosit 10 odus. Un nē es nepārspīlēju. Ar visu to zivju būšanu tā aizrāvos, ka odi palika otrajā plānā, bet tad kad norāvās tā zive izbesījos un ierāpos savā guļamtīklā ar moskītu tīklu un slavēju visus garus par to, ka biju tik saprātīgs kaut ko tādu nopirkt. Un vienalga, pirmās 15 minūtes pa tīkla iekšieni dauzīju odus, kas ar mani kopā bija iekāpuši. Pat ēst negatavoju, vienkārši nebija iespējams uzturēties ārpus tīkla.

Nākamajā rītā piecēlos, izdomāju, jāturpina makšķerēt. Vecais sižets, noņem ēsmu, noraujas no āķa utt, un tad man fundamentāli kaut kādā kokā upē ieķērās āķis un aukla pušu, mans vienīgais pludiņš upē. Izmetu makšķeri upē, ko nožēloju jau pēc pussekundes, jo atskārtu, ka to pludiņu ir reāli dabūt nelienot ūdenī. 

Nu neko, izmakšķerēju pludiņu, padomāju, ka pilnīgi noteikti kaut ko daru nepareizi. Padomāju, te jāsaka milzīgs paldies Mārim Kaļvam. Atcerējos pāris padomus, uztaisīju jaunu makšķeri, piegāju ar prātu āķa dziļumam zem ūdens virsmas, atklāju bedri, sāku mest iekšā un paņēma. Atcerējos, ka sāls ir tajā, ka jātur vienmērīga slodze un jāļauj zivij nogurt. Ko arī darīju, šī no āķa nenorāvās, dabūju līdz pašam krastam, tad, lai nebūtu tā, ka tik vien kā stāstiņš, nolēmu uzreiz no krasta nofotografēt, lai ir pierādījumam.

Kad es pirmo reizi šito ieraudzīju, mazliet satrūkos, kas, pie velna ir tas? Viņš nav indīgs gadījumā? Ievērtējiet arī makšķeri  :c))

Bet man to zivi izdevās arī izvilkt. Ne daudz, ne maz, 37 centimetri gara Channel Catfish. Nezinu kā latviski, Tilde variantus nepiedāvā. 

Ja kādam makšķerniekam ir zināms kā šito dēvē latvju mēlē, esiet tik laipni un izglītojiet mani! Pie viena var redzēt cik sakostas ir manas plaukstas. Ja seju un pārējo es varēju pasargāt ar ekipējumu, tad plaukstas vajadzēja atstāt neapģērbtas, lai varētu darboties.

Koncepcija skaidra, nākamo uz āķa dabūju pēc 5 min, norāvās velkot uz krastu. Vēl pēc 10 minūtēm dabūju 40 cm garu radinieci jau krastā. Vairāk neķēru, ibo vajadzēja no purva ārā līst un mana viedoklis ir, ko noķer to apēd un neķer vairāk kā vari apēst.

Ja man būtu cik necik prasmes un dajebkāds makšerkāts ar puslīdz sakarīgu spoli... nu es nezinu, tur varētu stundas laikā pieķert pāris kilogramus ar šitiem nezvēriem.

Telefons ir 12 cm garš. Normālas zivteles, rīt cepšu, paskatīsimies kā būs ar garšu, bet cik lasu internetos, tik raksta, ka esot laba.

Nu tāds, prasts makšķernieku stāstiņš, nekā īpaša, ja nebūtu viens aspekts - kā jūs domājat, ko es izmantoju ēsmai? Pareizi, neceptu sojas hotdoga desiņu :c)) LOL. 

Nebiju plānojis makšķerēt, bet pāris desiņas paķēru līdzi, tipa uzcepšu uz ugunskura. Kad izdomāju pamakšķerēt, tad konstatēju, ka vienīgais, ko teorētiski varētu spraust uz āķa ir tā desiņa, ibo maizes man nebija - tikai nākamajā dienā uzcepu, atpūšoties no nedienām ar pludiņu, pāris reizes iemetu ar maizi, 0 reakcijas, pat ēsmu neaiztika. Tur vēl jāpiestrādā pie tās desiņas uzlikšanas uz āķa, it kā koncepts ir, tomēr ar laiku sāka normāli ņemt uz āķa, nevis vienkārši noēst, bet vispār jāpačakarējas ir.

Runājot par makšķeri, konceptuālais zīmējums:

Tātad, piesienam auklu tālākajā galā, izvelkam auklas cilpu caur metāla cilpu un atļaujam liekajam garam nokarāties makšķeres garumā, tas ļauj mums operēt ar 3x pašas makšķeres garuma auklu, turot cilpu un āķi nekas nekur nepīsies.  Kad ir ēsma uzlikta, stopperis vajadzīgajā attālumā utt, tad taisam parasto iemetienu uz attālumu, kad āķis ir augšā atlaižam cilpu. Šāda konstrukcija atļauj bez lielas piepūles aizdabūt āķi metrus 8 no krasta. Kad gribam ievilkt, no sākuma ievelkam makšķeres kātu, kad esam pie metāla cilpas, tad atkal izvelkam cauri auklu cilpā, turam cilpu ar vienu roku, un tad bīdam kātu prom ar otru roku, auklas cilpas gals paliekot rokā vilks klāt āķi un aukla būs pie vietas, nekas nepiņķerēsies, kad cilpas gals sasniedz kāta galu, paceļam kātu perpendikulāri zemei un āķis būs tieši roku augstumā.

Metāla cilpu vajag piestirpināt labi, es parasti uztaisu kokā plaisu vai caurumu, izbāžu cauru, augšpusē, lai koks neplēstos tālāk uzsienu auklu, ibo aukla tā kā tā kaut kur jāsien.

Viss makšķerēšana komplekts, kas man bija līdzi (nu labi meloju, bija vēl viena fotofilmiņas kārbiņa ar uztītu auklu un svinu iekšā). Stopperu komplekts, pludiņam uztīta aukla, fotofilmas kārbiņa ar visiem stiprinājumiem un dažādiem āķiem, ja nu uznāk luste grunteni iemest. Un pikucīts vates polietilēnā, lai negrab ejot. Cigarešu paciņa vietu apmēram tikpat aizņem...