Eju mājās no darba...

Un skatos, kas tad tas?

Tāds kā teļš?

OMG, bet idejiski es apmēram pa Viesturdārzu eju. 

Un nemaz nebaidās. Līdz 3 metriem ļauj pienākt.

Starp citu interesanti, bet te nav klaiņojošo kaķu un suņu, nemaz. Vāveres un zaķi ir, bet kaķu un suņu nav.

bRĪVDIENU hUMORS 8

Pirmdienas rītā, autoservisā Uldis stāsta Aigaram:
- Iedomājies, atnāku piektdien mājās, pēc darba, mani sagaida sieva, ģērbusies tikai apakšveļā, dod man striķi un saka: "Sasien mani un dari ko gribi!".
- Nu, nu un ko tu darīji? - tā Aigars.
- Skaidra lieta, sasēju viņu un aizgāju makšķerēt!

Makšķernieku stāsts par soju

Atkal biju Kanādas savvaļā. Šoreiz nolēmu doties uz purvu. Te šogad ir pasauss, tāpēc bija cerības, ka izdosies iziet tur kur citādi nevarētu. Kārtējo reizi izrādās, ka karte un teorija ir viena lieta, kamēr prakse dabā ir pavisam kas cits. Sanāca tā, ka plānotais maršruts atkrita pavisam, ibo vienīgajā vietā, kur varētu ietikt purvā pa izbraucamu meža taku bija iemitinājušies indiāņi un man negribējās skaidroties, kas es tāds un ko gribu. Tāpēc nācās iet caur vietām, pa kurām normāli nevajadzētu iet nekad un nevienam. 

Ja konkrētāk par vietu, tad tā ir vietējās Likteņupes jeb Red River (kas tek cauri Winnipegai) grīva, pie ietekas iekš to Lake Winnipeg.

Red River. Lai arī tāds patumšs izskatās, patiesībā ir ~1500 un +31 grāds.

Sarkanā upe raksturīgākās īpašībās ir - sarkanums, no smiltīm, garums - 885 km un regulārie plūdi. Manitoba vispār dienvidu daļā ir izteikti plakana, līdz ar ko uzlīstot kādam papravākam lietutiņam pāris dienas pēc kārtas vai brangi kūstot sniegam upe pārplūst apbrīnojami veikli un pēdējie nopietnie plūdi bija pagājušajā gadā. Te pat ir ierīkota speciāla sistēma - kad upē daudz ūdens, atver vārtus, nopludina visiem vietējiem femeriem viņu zemes, toties pilsēta vesela. Fermeri gan pikti par to lietu, bet ko darīt Takova Telaviv. 

Nu tad lūk, sakarā ar visu šo izriet sekojošais - upes grīva ir ļoti plaša ar lielu purvāju un daudziem it kā ezeriem, it kā nē. Kad daudz ūdens, tad tas viss kļūst par Lake Winnipeg, kad nav daudz ūdens, tad purvi, dīķi, grāvji, ezeriņi, pa kādam koku pudurim utt utjpr. Ir gan sarakti pamatīgi meliorācijas grāvji, lai savienotu iekšējos purvu ezerus ar Red River un pārējām mazākajām upītēm, lai tie varētu notecēt, tādējādi izveidojot pamatīgu labirintu. 

Apmēram tāds apraksts vietai, kuru izvēlējos par survivala norises vietu.

Ieriju pēc pilnas programmas. Purvā gan nenoslīku, gods kam gods, diezgan sauss, bet visi meliorāciju grāvji gan pilni līdz malām. Brikšņi, krituši koki, vietām pusotrmetrīgas papardes. Pļavas ar dadžiem, nātrēm un savvaļas piparmētrām. Un 32 pēc Celsija.

Tad vienā jaukā brīdī attapos strupceļā, pa kreisi Red River, priekšā mākslīgais kanāls, kas savieno Red River ar pa labi esošu dabīgu purvāja ezeru. Nolēmu tur arī palikt. Atradu salīdzinoši glītu vietiņu, iesēju savu guļamtīklu. 

Izvēlējos te, jo te papardes bija tikai pusmetru garas...

... atšķirībā no citām vietām.

Nolēmu, ka, ja jau esmu tādā ūdeņiem bagātā vietā, tad varbūt varētu arī ko pamakšķerēt. Skaidrs, ka makšķeres man nav, spoles ne tik. Tik vien kā bišķi makšķerauklas, pāris āķi, viens pludiņš, daži svina gabaliņi un stieple. Survivals tak. Beigās aprakstīšu kādā veidā taisu survivala makšķeri, varbūt kādam noder.

Kanāls. Tālumā var redzēt paplašinājumu, tur sākas ezers. Līdz ezeram negāju, spēku negribējās tērēt - pa labi var redzēt zālāju, rēķiniet, ja fotoaparāts ir acu augstumā, tad cik gara tā zāle ir.

Nu, iemtu vienreiz, tajā kanālā, kas upi ar ezeru savieno, parauj 10 sekunžu laikā. Izvelku, ēsmas nav. Iemetu vēlreiz. Minūte, divas, atkal ēsmu noņem. Labi, paiešu uz citu vietu gar to kanālu, varbūt tur glupākas zives dzīvo un ēdīs ar visu āķi. Ar mokām izlienu caur pusotrmetrīgu zāli, iemetu, hopā pludiņš zem ēdens un sāk vilkt prom. Un tā pamatīgi vilkt, domāju wtf, kas ta tur galā tāds ir. Cīkstos, cīkstos, pēkšņi viss paliek vaļīgs, izvelku ārā, āķis atlocīts. Nu bļin. Labi, sienu jaunu, lielāku āķi. Maucu virsū ēsmu, metu iekšā, nekā. Pilnīgi, dari ko gribi, nekas nenotiek. Iemetu tur, iemetu te, nekā. Bet kamēr stāvu tur, tikmēr manu, ka apkārt zivis lēkā no ūdens ik pa laikam. Un tādas lielas diezgan. Ar to saprotot pusmetru garas un vairāk. Sāk izklausīties pēc makšķernieku stāstiņa?

Nu un tad man paņem, velku uz krastu, gribu beidzot redzēt, kas tad tur dzīvo. Te jāpiezīmē, ka kā jau bildēs redzams, ūdenī var redzēt labi ja 5-10 centimetrus. Viss smilšu krāsā. 

Un tātad, izvelku līdz ūdens virsmai un neticu savām acīm. Reāls pusmetrīgs nezin kas galā. Un šitais nezin kas ņem un noraujas, ar visu āķi. Блядь!!!

Pa tam lāgam ir palicis jau tā kā ietumšītis, vakars tā ap 2200. Un sāk parādīties nopietns daudzums ar ODIEM. Nopietns tas ir tā, tu paskaties uz biksēm un bikses izskatās citādākā krāsā no tā daudzuma ar odiem, kas virsū sēž, vai tā, ka ja tu paņem paturi roku nekustīgi 4 sekundes un tad uzsit ar otru roku, nosit 10 odus. Un nē es nepārspīlēju. Ar visu to zivju būšanu tā aizrāvos, ka odi palika otrajā plānā, bet tad kad norāvās tā zive izbesījos un ierāpos savā guļamtīklā ar moskītu tīklu un slavēju visus garus par to, ka biju tik saprātīgs kaut ko tādu nopirkt. Un vienalga, pirmās 15 minūtes pa tīkla iekšieni dauzīju odus, kas ar mani kopā bija iekāpuši. Pat ēst negatavoju, vienkārši nebija iespējams uzturēties ārpus tīkla.

Nākamajā rītā piecēlos, izdomāju, jāturpina makšķerēt. Vecais sižets, noņem ēsmu, noraujas no āķa utt, un tad man fundamentāli kaut kādā kokā upē ieķērās āķis un aukla pušu, mans vienīgais pludiņš upē. Izmetu makšķeri upē, ko nožēloju jau pēc pussekundes, jo atskārtu, ka to pludiņu ir reāli dabūt nelienot ūdenī. 

Nu neko, izmakšķerēju pludiņu, padomāju, ka pilnīgi noteikti kaut ko daru nepareizi. Padomāju, te jāsaka milzīgs paldies Mārim Kaļvam. Atcerējos pāris padomus, uztaisīju jaunu makšķeri, piegāju ar prātu āķa dziļumam zem ūdens virsmas, atklāju bedri, sāku mest iekšā un paņēma. Atcerējos, ka sāls ir tajā, ka jātur vienmērīga slodze un jāļauj zivij nogurt. Ko arī darīju, šī no āķa nenorāvās, dabūju līdz pašam krastam, tad, lai nebūtu tā, ka tik vien kā stāstiņš, nolēmu uzreiz no krasta nofotografēt, lai ir pierādījumam.

Kad es pirmo reizi šito ieraudzīju, mazliet satrūkos, kas, pie velna ir tas? Viņš nav indīgs gadījumā? Ievērtējiet arī makšķeri  :c))

Bet man to zivi izdevās arī izvilkt. Ne daudz, ne maz, 37 centimetri gara Channel Catfish. Nezinu kā latviski, Tilde variantus nepiedāvā. 

Ja kādam makšķerniekam ir zināms kā šito dēvē latvju mēlē, esiet tik laipni un izglītojiet mani! Pie viena var redzēt cik sakostas ir manas plaukstas. Ja seju un pārējo es varēju pasargāt ar ekipējumu, tad plaukstas vajadzēja atstāt neapģērbtas, lai varētu darboties.

Koncepcija skaidra, nākamo uz āķa dabūju pēc 5 min, norāvās velkot uz krastu. Vēl pēc 10 minūtēm dabūju 40 cm garu radinieci jau krastā. Vairāk neķēru, ibo vajadzēja no purva ārā līst un mana viedoklis ir, ko noķer to apēd un neķer vairāk kā vari apēst.

Ja man būtu cik necik prasmes un dajebkāds makšerkāts ar puslīdz sakarīgu spoli... nu es nezinu, tur varētu stundas laikā pieķert pāris kilogramus ar šitiem nezvēriem.

Telefons ir 12 cm garš. Normālas zivteles, rīt cepšu, paskatīsimies kā būs ar garšu, bet cik lasu internetos, tik raksta, ka esot laba.

Nu tāds, prasts makšķernieku stāstiņš, nekā īpaša, ja nebūtu viens aspekts - kā jūs domājat, ko es izmantoju ēsmai? Pareizi, neceptu sojas hotdoga desiņu :c)) LOL. 

Nebiju plānojis makšķerēt, bet pāris desiņas paķēru līdzi, tipa uzcepšu uz ugunskura. Kad izdomāju pamakšķerēt, tad konstatēju, ka vienīgais, ko teorētiski varētu spraust uz āķa ir tā desiņa, ibo maizes man nebija - tikai nākamajā dienā uzcepu, atpūšoties no nedienām ar pludiņu, pāris reizes iemetu ar maizi, 0 reakcijas, pat ēsmu neaiztika. Tur vēl jāpiestrādā pie tās desiņas uzlikšanas uz āķa, it kā koncepts ir, tomēr ar laiku sāka normāli ņemt uz āķa, nevis vienkārši noēst, bet vispār jāpačakarējas ir.

Runājot par makšķeri, konceptuālais zīmējums:

Tātad, piesienam auklu tālākajā galā, izvelkam auklas cilpu caur metāla cilpu un atļaujam liekajam garam nokarāties makšķeres garumā, tas ļauj mums operēt ar 3x pašas makšķeres garuma auklu, turot cilpu un āķi nekas nekur nepīsies.  Kad ir ēsma uzlikta, stopperis vajadzīgajā attālumā utt, tad taisam parasto iemetienu uz attālumu, kad āķis ir augšā atlaižam cilpu. Šāda konstrukcija atļauj bez lielas piepūles aizdabūt āķi metrus 8 no krasta. Kad gribam ievilkt, no sākuma ievelkam makšķeres kātu, kad esam pie metāla cilpas, tad atkal izvelkam cauri auklu cilpā, turam cilpu ar vienu roku, un tad bīdam kātu prom ar otru roku, auklas cilpas gals paliekot rokā vilks klāt āķi un aukla būs pie vietas, nekas nepiņķerēsies, kad cilpas gals sasniedz kāta galu, paceļam kātu perpendikulāri zemei un āķis būs tieši roku augstumā.

Metāla cilpu vajag piestirpināt labi, es parasti uztaisu kokā plaisu vai caurumu, izbāžu cauru, augšpusē, lai koks neplēstos tālāk uzsienu auklu, ibo aukla tā kā tā kaut kur jāsien.

Viss makšķerēšana komplekts, kas man bija līdzi (nu labi meloju, bija vēl viena fotofilmiņas kārbiņa ar uztītu auklu un svinu iekšā). Stopperu komplekts, pludiņam uztīta aukla, fotofilmas kārbiņa ar visiem stiprinājumiem un dažādiem āķiem, ja nu uznāk luste grunteni iemest. Un pikucīts vates polietilēnā, lai negrab ejot. Cigarešu paciņa vietu apmēram tikpat aizņem...

Fashion Canada vai varbūt arī nē.

Pēc publikas pieprasījuma rakstīšu par modi Kanādā. Vienīgā problēma ir tā, ka tās nav. Nemaz. Vismaz, tur kur es esmu bijis (Toronto, Winnipiega, pieNiagārija). Pat nav par ko rakstīt. Cilvēki ģērbjas: a) vienkārši, par gribētos teikt garlaicīgi; b) lietišķi.

Tas vienkārši ir jāsaprot, ka nevis maisveidīgos apģērba gabalos, kā to dara Meksikā, bet tieši tā - vienkārši. Džinsi/šorti, botas/sandales, tkrekls/parasts krekls. Vienīgi tas, ka dažreiz ir pārsteidzoši kur tik lielus lielus izmērus var dabūt. Vispār šajā sakarā (re un pat rakstāmais uzradās) varu piebilst interesantu parādību, kad pirku sev šortus izpētīju vairākus brendus, piemēram American Eagle, tad biju iegājis arī Sears, pāris reizes nejauši vēl šur tur kaut ko paskatīju un konstatēju aizdomīgu lietu - parasti visi izmēri viņiem beidzas ar manu + 1 vai 2 izmēri. Es neesmu pārdabiski resns, manuprāt, ibo valkāju 36 izmēru (runa ir par biksēm), un es nesaprotu, kur tie visi resnie tipāži rauj sev bikses. Tas pats ar krekliem, normāli viss beidzas ar XL, XXL. Kad pirku kreklu, lai lietišķi (doh...) izskatītos darba intervijām, bija problēmas, jo viss ko varēju nopirkt bija pamatā max L. Ja nu vienīgi resnuļi sazinās telepātiski un parādoties kādam jaunam piedāvājumam visi uzlido (vai drīzāk uzrāpo) veikalam un visus lielos izmērus izpērk krājumiem, ja nu kodolkarš un viņi bez biksēm...

Nu un ko nozīmē lietišķi, komentārus neprasa, tas ir tā, lai izskatītos, ka aizņemts naudu pelnot.

Protams, ka ir cilvēki un sievietes (itwzntme), kas ģērbjas stilīgi un gaumīgi, bet tādu cilvēku ir ļoti, ļoti maz. Nesalīdzināmi mazāk kā Latvijā. Pat Toronto. Cik esmu dzirdējis, tādas lietas vairāk Kvebekā un Britu Kolumbijā ir populārākas. Bet tā - hipsterisma vēsmas viņiem nav svešas, Converse kedas un makintošus te var redzēt. Makinotšus biežāk :c)). 

Vispār šajā sakarā ienāca prātā pārdomas par to, ka pirms atbraukt uz Kanādu šķita, ka te ir milzīga Meksikas kulturālā invāzija un visa tā Kanāda tāda kā Meksikas piedeva ir. Ne sūda, teikšu jums. Viņi reāli ir patriotiskāki kā Latvieši, sāku saprast no kurienes VVF izrāva to "Mēs esam lieli, mēs esam vareni". Kā nekā viņa ir no Toronto un kanādieši tādi arī ir. Nacionālie karogi šeit ir daudz vairāk kā Latvijā. Es  nobildēšu un ielikšu jums paskatīt kādu dienu pāris paraugus, kā dzīvojamās mājas izskatās, kas man acīs iekritušas šur tur.

Tas patriotisms par savu valsti visur jūtams, komentāri portālos ir īpaši pamācoši - savu valdību viņi gāna, tāpat kā LV, bet visur viens otram stāsta, cik Kanādā ir kruta dzīvot, kas ir absolūts pretstats Latvijai.

Es teiktu, ka šī ir viena no principiāli galvenajām atšķirībām starp sabiedrībām, ko es izjūtu.

Tas pats attiecas uz Meksiku ar visiem viņu māksliniekiem. Tādi klasiskie Meksikāņu country, rnb un repa gabali šeit neskan. Klausos vietējās radiostacijas ejot no darba/uz darbu/staigājot tā pat vien un visas plašās Meksikas tik vien kā Ketija Perija, Flo Rida un Maroon 5 nu un Lady Gaga, kur tad nu bez viņas. Izrādās, ka drīzāk ir tieši otrādi, Kanādas popkultūristi un izklaidētāji ir pārstāvēti Meksikā proporcionāli plašāk kā pienāktos. 

Paskatīsimies, kas tad ir no Kanādas: visi zina Braenu Adamsu, viņš gan arī nav ļoti aktuāls šobrīd, toties Džastins Bībers ir aktuāls (nevar gan saprast kanādieši no viņa biksēs čurā aiz laimes vai kauna), Selīna Diona, Drake, Karlija Rae Džebsena, Alanis Morisette un, kas mani  pārsteidza - Milēna Fārmere izrādās ir kanādiete, nevis francūziete un Leonards Koens arīdzan. Ā, un Shania Twain, tik kur viņa to country tā samācījusies ir, nesaprotu.

Ekrāna ļaudis: Pamela Andersone, Kianu Rīvs. Izrādās, ka Bauers, tobiš Kiefers Sazerlends, tāpat kā viņa tētuks ir no Kanādas, tāpat kā Džims Kerijs, Dens Eikroids, Brendans Freizers, Leslijs Nīlsens un daudzi citi filmās bieži redzami indivīdi.

Aizekrāna ļaudis - mūžam aktuālais Džeimss Kamerons (jā jā tas pats Titānika un Avatara tētuks) ir no Kanādas. Braucot uz, ak, dabas brīnumu, sanāca braukt caur viņa dzimto pilsēteli. Devids Kronenbergs arī, tāpat kā Gajs Maddins.

Vēl viņiem ir 9 astronauti. Kaudzīte ar nobeļiem un milzīga čupa ar čempioniem un rekordiem ziemas sporta veidos, un mazliet mazāka čupa - vasaras. 

Pašiem sava nafta un visvairāk polārlāču pasaulē.

It kā ir pamats būt lepnam, bet šajā sakarā atļaušos citēt, vienu, nu jau aizsaulē aizgājušu cilvēku - George Carlin. Citēju brīvi un literāri, tiem, kam vēlme iepazīties ar orģinālu, ir tāda iespēja.

"Nesen redzēju uzlīmi uz mašīnas "Esmu lepns par to, ka esmu amerikānis". Nekad neesmu sapratis, kas tas par tādu nacionālo lepnumu. Kā gan tu vari būt lepns, ka esi kaut kur piedzimis? Manuprāt tu vari būt lepns tikai par to, ko pats esi paveicis un sasniedzis. Tā ir tikai ģenētiska nejaušība, negadījums, ka tu esi piedzimis Īrijā, Itālijā vai Amerikā. Tu taču nesaki, ka tu esi lepns jo esi piedzimis vienu metru un 79 centimetrus garš, vai esi piedzimis ar tendenci uz taisnās zarnas vēzi. 

Ja tu vēlies kaut ko līmēt uz mašīnas, dieva dēļ, dari to, uzlīmē "Esmu laimīgs, ka esmu amerikānis" vai itālis, vai kas cits. Tieši tā laimīgs, nevis lepns par to, kur tavu nopelnu nav ne tik cik melns aiz naga."

bRĪVDIENU hUMORS 7

Puisis atnācis ciemos pie meitenes vecākiem. Visi sēž viesistabā, ēd vakariņas, bet puisim bišķi neriktīgi ar vēderu, pusdienu zirņi ar skābēto gurķi un kefīru cīnās. Tā nu viņš sēž, ļoti ciešās, lai nepalaistu smaku, bet te pēkšņi zem galda sāk riet meitenes vecāku suns, vārdā Antons. Puisis iztrūkstās un bišķi palaiž mazu gāzīti, knapi dzirdamu.
Meitenes mamma nokomandē suni: "Anton, pietiek!"
Suns turpina riet, bet puisis redz, ka lietā vaino suni, palaiž vēl bišķi, jau skaļāk un tādu kārtīgāku mākoni.
Meitenes mamma: "Anton, fiksi ārā!"
Puisis saprot, ka viss štokos un tā kā suns jorpojām rej palaiž apdullinošu Aušvices kalibra gāzes uzbrukumu.
Te meitene iesaucas: "Anton, nu tu nedzirdēji ko mamma saka? Skrien prom kamēr viņš tevi vēl nav apdirsis!"

Bloga statistika

Nu jau divus mēnešus pastāv šie emuāri, aiz ko nolēmu iepazīstināt jūs (un saglabāt sev, nākamībai) ar apmeklējuma statistiku. Interesanti taču!

Lapu apmeklējumi no valstīm:

Latvija 766 Kanāda 31 Lielbritānija 30 Amerikas Savienotās Valstis 13 Krievija 11 Vācija 6 Norvēģija 2

Izmantotie pārlūki:

Firefox 330 (37%) Chrome 278 (31%) Internet Explorer 201 (22%) Mobile Safari 32 (3%) Opera 28 (3%) NokiaBrowser 4 (<1%) NS8 1 (<1%) NetFront 1 (<1%) SeaMonkey 1 (<1%)

Operētājsistēmas:

Windows 816 (93%) Android 32 (3%) Windows NT 6.1 21 (2%) Symbian/3 4 (<1%) Linux 1 (<1%) Macintosh 1 (<1%) SonyEricsson 1 (<1%)

Kopumā ir sajūta, ka lasa. Kas priecē. Tikai mieru neliek, kurš ir tas, kurš ar Win2k mauc? Ja nekautrējies, tad plz piesakies komentāros :c)).

Piezīmes par kanādiešu sabiedrību

Kanādiešiem ir fetišs uz līdzi nesamo kafiju/slurpijiem/jebkuru citu līdzi dodamu dzērienu vienreizējā traukā un fiksācija uz atkārtoti lietojamiem ūdens traukiem. Īpaši no rīta uz ielas vai katram otrajam ir Starbucks/Hortons/Robins/etc lielā kafija. Man ir sajūta, ka tā ideja ir uzsvērt savu "lietišķumu" un "profesionalitāti", sak: "man nav laika dzert kafiju mājās, bet paskat kādu lielu kafiju es varu atļauties nopirkt katru rītu un izdzert savā darba vietā."

Tiem kas nesaprata, runa ir par šitādiem te variantiem.

Un otrs blakus fetišs, kura upuris nu esmu arī es, visur līdzi stiept ūdens pudeli. Runa ir par vairākkārt lietojamajām. Tas no sērijas "paskat, kā mēs par dabu rūpējamies nepērkot PET pudeles, ar savu nalgīna/nerūsējošā tērauda/plastikas tilpumu lepni savu ūdeni nēsājam un dzeram."

Ērti.

Viņi ir apsēsti ar noziedzību. Burtiski. Atver jebkuru avīzi/portālu, ieslēdz jebkuras ziņas, ja vien runa nav par specializētu izdevumu/raidījumu, pirmā lapa būs par bijušajiem un aktuālajiem noziegumiem, to tiesāšanu, intervijas ar policistiem un noziedziniekiem. Un par sportu. 

Vienu brīdi dikti centos saprast kāpēc viņiem ir tā, ka ir augsts smago noziegumu procents, bet maz zādzību, salīdzinot ar Latviju, kaut vai. Jau rakstīju, ka viņiem ir daudz slepkavību un tamlīdzīgi, un arī to, ka nezog, ne pasta sūtījumus, ne babrekjū pie mājām. Tagad man šķiet, ka esmu sapratis - kanādieši ir gaužām nepraktiski un attiecīgi, tāda ir arī noziedzība - nepraktiska. Viņi nezog tādēļ, ka vajag iegūt materiālo labklājību - sociālo pabalstu sistēma te ir tāda, ka nevajag zagt, alkoholam naudu valsts iedos tā vai tā. Viņi zog, lai izklaidētos. Attiecīgi, uzbrūk nevis, lai aplaupītu un iegūtu savā īpašumā naudu/mašīnu vai ko citu, bet, lai izrādītos statusam, izlādēto savu aizvainotību uz pārējiem, vienkārši tādēļ, ka sabiedrība visu laiku laiž ārā no cietuma un viņiem ir daba tā utt utjpr. Ja Latvijā var dzirdēt, ka uzbruka, lai nozagtu naudu, lai pārmācītu īrnieku vai tamlīdzīgi, tad šeit uzbrūk, lai uzbruktu. 

Ar automašīnām tas pats. Te praktiski nevienam auto nav signalizācijas. Bieži mašīnas pat atstāj neaizslēgtas un tad brīnās, ka nozog. Un nozog ne tādēļ, lai aizdzītu kaut kur un pārdotu, bet gan, lai tajā vakarā kāda kompānija varētu pabraukāt un izklaidēties.

Atceros, ka Latvijā bija tas gadījums, kad viens kex iegāja bērnu dārzā un nocirta pāris bērnus un audzinātāju, kaut kad pirms vairākiem gadiem. Kanādā (un Meksikā) tā ir ikdiena. Skaidrs, ka cilvēku vairāk utml, bet tomēr, vispārējā attieksme ir tieši tāda. 

Rekur, atveram Winnipeg sun, un palasam virsrakstus. Šodien, kad rakstu, topā ir: "Uzbrukuma upuris mirst slimnīcā", "Beibols blabla", "Teniss blabla", "Amerikāņu futbols blabla", "Tīņus apsūdz slepkavības mēģinājumā", "Policija atver "stukaču" līniju", "Ārā karsts blabla", "Orālā seksa vardarbības gadījums blabla", "Kanādietis uzvar Wimbldonā", "Svētdienās varēs ilgāk iepirkties", "Kaut kas tur par Spidermenu", "Upura kliedzienus visi ignorēja". Ja pa vidu iemaldās kāda cita ziņa, tad tā tipiski ir par kādu situāciju, kad kāds no Kanādas, vai Kanāda kā tāda, ieņem kādā topā pirmo vietu...

Latvijas ziņas, salīdzinot ar vietējām ir pozitīvisma pārpilna sapņu ieleja salīdzinot ar šito.

Pie tā paša. 

Man rodas sajūta, ka kanādieši ir absolūti politiskie analfabēti. Šeit nenotiek politiskās diskusijas. Ja Latvijā kaut kādi jauni lēmumi vai likumprojekti tiek apspriesti, tad Kanādā tā notiek ļoti, ļoti reti. Rodas sajūta, ka valdības nemaz nav. Jocīga sajūta, salīdzinot ar Latviju, jo saprotu, ka Latvijā, lai kādi tie mūsu ministri un deputāti būtu, viņiem vismaz kaut ko nākas skaidrot par savu rīcību. Un nevar teikt, ka kanādiešu politiķi būtu baigie godīgie čaļi. Iepriekšējā valdība kā reiz dēļ tā izgāzās, ka atklājās, ka viņi tur bija nozaguši aš Kambodžas gada budžetu, un arī manā laikā šeit, vietējie Manitobas politiķi uzrāvās uz publisko līdzekļu šķērdēšanu, bet citādi, nekāda politiskā apspriešana publiski nenotiek vispār. Winnipegā dzīvojošie pat nezin kāda partija ir vadībā pilsētā.

Kaut kāda diskusija ir šaurā lokā starp profesionālajiem komentētājiem, tipa intelektuāļiem un pašiem politiķiem un to vēl vajag pameklēt.

Runā, ka kanādieši ir atklāti un toleranti. Par tolerantumu piekrītu, par atklātību nē. Viņi ir politkorekti un politkorekti līdz absurdam līmenim. Mierīgi var būt situācija, ka sirmam kungam bārā nedos iedzert, ja viņam nebūs personas apliecība ar kuru apliecināt cik viņam gadu, ja mirkli pirms tam būs paprasīta šāda apliecība kādam pusaugu paskata puisim.

Un daudzas lietas ikdienas saziņā ir jādara tāpēc, ka vajag, lai labi izskatās. Piemēram, man darbā viens no vērtēšanas kritērijiem ir tāds, vai es izrādu empātiju zvanītājam. Tas ir, zvana kex, kuram ir caura riepa un man ir jāizrāda intonācijā, balsī un vārdos tas, cik ļoti es viņam jūtu līdzi un kāda gan nejauka situācija ir atgadījusies. Ja pārbaudītājam šķiet, ka empātijas nav, tad -6 punkti, un varu pateikt, ka šis ir mans galvenais klupšanas akmens, kas traucē iegūt 100% novērtējumu. Nu nevaru es just līdzi kaut kādam klaunam, kuram ir beidzies benzīns pa ceļam un kurš zvana man, lai viņam atved 8 litrus benzīna, tā vietā, lai aizietu līdz tuvākajam benzīntankam, kas ir apmēram kilometra attālumā. Esmu gatavs korekti, pieklājīgi un profesionāli noorganizēt visu loģistiku un servisu, bet empātiju nu nē, go fuck yourself. 

Un visur tā, visi tie dežūrjautājumi kā "how are you" uz kuriem neviens negaida atbildi un ja tu atbildi savādāk kā "fine/ok/good" ir dikti pārsteigti, ibo tas neizskatās labi, kad tu saki, ka tev nav viss forši.

Kaut kad sen atpakaļ lasīju tādu britu zinātnieku pētījumu, kurā bija izpētīts, ka Ziemeļamerikas iedzīvotāji tipiski mēdz pārspīlēt savu labklājību un pašsajūtu, kamēr Austrumeiropas iedzīvotāji mēdz notušēt savu labklājību un pašsajūtu. Tagad sāku saprast par ko tieši bija runa tajā pētījumā. Latvija nabagu zeme, kurā nav ko darīt un tomēr visi tie nabagi pārpilda visus iepirkšanās centrus un brauc uz ārzemērm, kurš uz Turciju, kurš ar prāmi uz Zviedriju, un žēlojas, cik tas prāmis dārgs, bet brauc...

Un viņi te visi ir rasisti. It kā toleranti, bet rases faktors spēlē milzīgu nozīmi it visā, kas notiek. Nē, krāsainos neapspiež, tieši otrādi, bet jāsaprot, ka rasisms ir īpašas attieksmes izrādīšana pret noteiktas rases pārstāvjiem. Respektīvi, tas, kāda tev ir krāsa daudz ko nosaka tavās iespējās iegūt darbu, piemēram.

Kad rakstīju par savu darba vietu minēju, ka tur daudz no visām pasaules malām. Izrādās, te tāda politika ir, ka tik un tik ļaužus jāpieņem tādus un tik un tik šitādus, lai izskatītos multikulturāli un pareizi. Tas nekas, ka trešo daļu pieņem tirliņus kaut kādus darbā un normālos kexus atstāj aiz borta.

Sāku domāt, kai espējams, man paveicās tik ātri dabūt darbu, jo biju no samērā eksotiskas valsts un kādam augšā šķita, ka lieliski papildināšu multikultūras vidi...

Līdz ar to arī jebkura komunikācija, īpaši ar vecāka gadagājuma kanādieti šķiet tāda kā "profesionāla". Viņš izvaicā par to, par šo, tu viņam par to un vēl kaut ko stāsti. Pats kaut ko jautā, saruna notiek, bet ir tā sajūta, ka sarunājies ar robotu un tai otrai personai iekšā ir pilnīgi nospļauties ko tu te stāsti. Tādā ziņā es laikam esmu kārtīgs postpadomis, man gribās, lai pārdevējs veikalā godīgi izrāda emocijas, ja viņam slikti, tad, lai ir drūms, ja viņam labi, tad, lai smejās, bet ir kā jūtas, nevis izliekas kā nav.

Pārlasīju pēdējās pāris rindiņas un sapratu, tiešām no PSRS :c)). Paskatīsimies vai un ja, tad kā mainīsies mana attieksme pret šo lietu nākotnē.

bRĪVDIENU hUMORS 6

Kādu dienu vecākā mūķene kopā ar divām jauniņajām brauc ar velosipēdiem no klostera uz tirgu. Vecākā brauc pa priekšu, jaunākās aizmugurē un visu laiku ķiķina.
Vecākā neiztur:
- Ja jūs abas tūlīt nepārstāsiet, uzlikšu sēdekļus atpakaļ!

Labie cilvēki Irīna un Sergejs

Ik pa brītiņam pieminu šo pārīti, tagad nolēmu iepazīstināt mazliet tuvāk, ibo vakar sanāca iedarbināt manas dzīvesvietas inventārā esošo barbeque, tāpēc ir lietiskais materiāls ko izlikt.

Kur es viņus vispār izraku? Kārtējā nejaušā sagadīšanās, kā jau viss šajā pasaulē. Kad biju izdomājis, ka varētu braukt uz Kanādu, sāku apcerēt uz kuru pilsētu doties un varianti kopā bija 3. Kalgarī, Edmontona - abas Albertā, kas ir bagātākā province Kanādā, bet kurā diezgan grūti ir dabūt pastāvīgo uzturēšanās atļauju un Winnipega, tā iemesla dēļ, ka Manitobā savukārt atļauju ir dabūt visvieglāk no visām provincēm. Un tad, vēl pirms tam, kad biju pieteicies uz darba atļauju (apmēram pagājušā gada oktobrī, man šķiet) kaut kā vienreiz darbā (tas ir - Rilitā) sanāca runa par Kanādu un grāmatvede Irēna ieminējās, ka viņai ir brālēns Kanādā, tik nevarot atcerēties, kurā pilsētā. Aizgājām uz oдноклассникiem paskatīties, pamanīju, ka brālēns dzīvo tieši Winipegā. Tas man likās zīmīgi.

Savā pietiekami nekaunīgajā stilā, tajā brīdī kad jau zināju ka braucu uz Kanādu ieprasījos Irēnai, varbūt var mūs kaut kā sapazīstināt. Un Irēna neatteica (vispār viņai liels paldies ne tikai par to, bet arī daudz ko citu - viens no cilvēkiem, ar kuru ir tiešām patīkami kontaktēties un palīdzēs, ja varēs).

Nu un šis brālēns tad arī ir Sergejs un Irīna ir viņa sieva. Kanādā dzīvo jau 3 gadus, pirms tam cik saprotu 7 vai 8 gadus nodzīvoja un nostrādāja Īrijā, tā, ka abiem nav sveša dzīve citās zemēs. Irīna ir no Latvijas, latviski pat vēl runā labi, neskatoties uz ilgajiem gadiem prom. Bet Sergejs ir Lietuvas pilsonis, lai gan no viņa lietuvietis kā no manis ungārs :c)).

Tieši Irīna bija tā, kas vēl tad, kad biju Latvijā minēja šo variantu par zvanu centru kā darba vietu - arī viņai tas bija pirmais darbs Winnipegā. Tagad viņa dara to pašu, tikai nopietnākā iestādījumā - Manitobas publiskajā apdorošināšanā. Alga lielāka, čakara mazāk... 

Sergejs, savukārt, ir tālbraucējs. Stūrē lielos, garos kravas auto ar vienu/diviem furgoniem aizmugurē. Brauc uz Meksiku daudz, līdz pašai MeksikasMeksikas robežai. Tad te, pa Kanādu, visos virzienos - pēdējo reizi brauca uz Jukonu. Gandrīz zaļš no skaudības paliku klausoties, kur brauca un ko redzēja. Nu, gan ar laiku...

Tāds tipisks strādājošo imigrantu stāsts, atbauca bez nekā, pirmo gadu kā pliki pa nātrēm (tad Īrijā sāka palikt ļoti skumji), bez pieredzes, bez zināšanām un naudas. Tad pamazām tas parādījās, šitas parādījās, tagad īrē smuku mājiņu, ir pieklājīga mašīna, un kā redzu, dzīvo labi. Viņiem hobijs - dažreiz brīvajā laikā palīdz visādiem postsovjetiem ar padomiem, informāciju un arī praktiski iekārtoties.Zinu, ka nesen vēl viens puisis, Dzintars, ir pārcēlies uz Kanādu, arī ar smagajiem braukā. Viņam arī Sergejs palīdzēja.

Vēlreiz izsaku visdziļāko pateicību par man izrādīto palīdzību! Muchas Gracias!

Ā, un viņiem 2 kaķi ir. Tātad toč labi cilvēki :cD.

Irīna bišķīt iedzer, jo viņa atšoferēta teitan, bet Sergejs šoferēja atpakaļ.

Barbeque tomēr laba lieta...

  

Ēdam, sen nebiju tā pieēdies. Viņi man vēl atveda aliņu Baltika no.7. Reāli pēc Baltijas arī garšoja. Tāda kā nostaļģija pilnīgi parādījās.