How are you?

Vienreiz mazliet izplūdu par šo tēmu. Šodien laikam beidzot sapratu, kas par lietu.

Kaut kad lasīju par Japānu sekojošu lietu - ja tu esot japānā prasīsi kādam vietējam (rādot tavuprāt pareizā virzienā) vai tur ir objekts X, tad japānis 99% gadījumu atbildēs, ka ir gan, neatkarīgi no fakta vai objekts tiešām ir tajā virzienā vai nav. Tas tāpēc, ka viņš nevēlas tevi apbēdināt un lietot vārdu nē. Tāpēc viņš labprāt apstiprinās, lai tikai tu justos labi.

Man ir sajūta, ka Kanādā ir kaut kas līdzīgs. "How are you" tipa frāzes tiek jautātas, lai tu varētu atbildēt pozitīvi un labums abiem - gan tam kurš jautā, šķiet, ka pasaulē viss ir kārtībā, gan tam kuram jautā nākas teikt, ka viss ir kārtībā un kā mēs zinām no propogandas teorijas, jo biežāk kaut ko atkārto, jo lielāka iespēja, ka tā sāk uzskatīt. 

Esmu arī novērojis tādu kanādiešu sociālo iezīmi - ja tu prasi kanādietim kaut ko, ko viņš šobrīd nezin/nevar izdarīt, tad viņš apsolīsies, ka noskaidros/izdarīs, bet tas brīdis kaut kā nepienāk. Skaidrs tak, viņš negrib teikt, ka nezin vai negrib darīt, jo tas nav smuki un tu būsi apbēdināts. Pie kam, esmu novērojis šo parādību pat profesionālās attiecībās (t.i., darbā, jautājumos, kas tieši saistīti ar darbu). Interesanti, ka tad, ja ir iespējams to lietu noskaidrot/izdarīt uzreiz, kanādietis metīsies darbā atspēries.

Te nu ir jāsaprot, ka kemot vērā to egocentrismu, kas valda Ziemeļmeksikā, nevar taču būt tā, ka šajā pasaules brīvākajā, demokrātijas spārnotajā vienlīdzīgo iespēju utopijā kādam var būt slikti vai šajā pārpilnības zemē kādam var pateikt "nē", vienalga kādā jautājumā. Jo te taču ir visas brīvības, kuru saglabāšanas dēļ ir vērts sarīkot pa kariņam, reizi pāris gados tāltālās zemēs, aiz trejdeviņiem kalniem. Galu galā visiem zināms, ka bādaini onkuļi ar veciem kalašņikoviem jādami uz ēzeļiem var iznīdēt visas brīvības. Simtiem reižu pierādījies.

Un empātijas izrādīšana ir no tās pašas kategorijas. Valsts taču rūpējas par tevi un tev nav jādomā, ko valsts var dot tev, pareizi ir domāt, ko tu vari dot valstij un visiem pārējiem pilsoņiem. Ja ne materiāli, tad vismaz emocionāli. Nav pareizi izrādīt savas grūtības, jācīnās pašam, bet ja redzi, ka kādam grūti, tad vismaz jūti līdzi.

Un strādā tak! Nu neskaitot tos retos brīžus, kad izrādās, ka vienmēr jaukais un izpalīdzīgais, par dzīvi nesērojošais kaimiņš ir nogriezis kādam galvu, jo nav varējis sabalansēt iekšējo spriegumu starp publisko un privāto "sevi". Bet tā ir psihiatru un psihologu vaina. Galu galā, neba nu velti ir izdomātas dažādas ripiņas, ko uzēst grūtā brīdī, lai visas bēdas nokristu no pleciem un cilvēks būtu brīvs kā putns debesīs. 

Indiāņi

Kā atceraties no šī ieraksta, Kanādā kopumā un atsevišķās provincēs īpaši, ir aktuāls tas neviennozīmīgais indiāņu jautājums. 

Politkorektā un oficiālā versija ir apmēram tāda, kā aprakstīju. Atgādināšu - vienkāršoti ņemot: dzīvoja indiāņi -> atbrauca baltie, nolika viņus vēzītī -> indiāņi zaudēja gandrīz visu savu kulturālo mantojumu -> baltie cykas, vēl piedavām izrāva šos no ģimenēm -> tagad nabaga indiāņi dzīvo kā māk, bet praktiski nemāk nekā, ibo nebija no kā mācīties. Nu tie baltie пидоры kaut kādi, ar vienu vārdu sakot. Getto ierīkoja un pat atvainoties nevīžo kā nākas.

Versija izklausās ļoti pareiza, lai arī, man, kā kārtīgam ciniķim tur daudzi faktori liekas tādi aizdomīgi, kaut vai tas sīkums, ka indiāņu vēsture pat pirms balto atbraukšanas ir galēji asiņaina, līdz pakāpei, kad viņiem kardināli nācās mainīt visu savu varas struktūru un radīt līgumu sistēmu, kuru, kā runā ir nočiepis viens otrs bārdains onkulis un pa bišķim iecepis Meksikas Konstitūcijā, bet te es oftopikā aizeju. 

Lai kā tur būtu, kā gadījās kā ne, sagadījās man parunāt par šo jautājumu ar vēl dažiem vietējiem iedzīvotājiem, tajā skaitā ar vienu métis. Tas métis, starp citu, ļoti sakarīgs onkulis, arī datoriķis. Miera pīpi sapīpējām, mierīgi palikām. Tas kanādiešiem dikti patīk, miera pīpes pīpēt. Un internetā (lasīt: feisbukā) sēdēt. Bet atkal oftopikā aizgāju. 

Nu tad, lūk šajās sarunās uzzināju, ka Kanādā ir arī nepolitkorektais viedoklis par indiāņiem. Starp citu, pats vārds "Indiānis" ir nelabs. Gandrīz kā N-vārds Meksikā. Nu jūs zinat to vārdu, sākas ar "N". Nē, ne "Noobs". Un arī ne "Numismāts".

Nepolitkorektais viedoklis ir šāds: "Tie smerdeļi, ko viņi no sevis iedomājas! Valdība viņiem apmaksā mācības, mājas, dod zemi un katrā darbavietā viņiem ir priekšrocības!" un "Ko viņi te čīks par to, ka nevar dzīvot savā tradicionālajā dzīves stilā, ja viņiem pat tiek dotas harvest rights (ieskaitot jaukteņus) bet viņi turpina rīt saldētas picas un čīkstēt, tā vietā, lai aizietu nomedīt briedi!" un "Tu zini, ka daudzām indiāņu sievietēm, tas ir normāls bizness taisīt maksimāli daudz bērnus, tad laba nauda pabalstos sanāk, bet nu tu jau nojaut, ka neba nu bērniem viņa to naudu tērē." utt, utjpr.

Savukārt skumjā epizode ar nočieptajiem bērneļiem šādā nepolitkorektā gaismā izskatās šādi: "(uz manu jautājumu par to, kā tad ar atbildību, kas teorētiski būtu jāuzņemas baltajiem no sākuma atskanēja histēriski smiekli, pēc brīža sekoja arī paskaidrojums) nu ja, to jau tev noteikti šitie jaunieši sastāstījuši. Gribi zināt  Kanādas valdības loģiku šādai rīcībai? Viņi gribēja izaudzināt britus. Brūnus pēc ādas, bet britus, pēc uzvedības, nu zini, disciplīna skolā, mācības, mācības, mācības, kultūra, manieres un tējas dzeršana. Bet tur sanāca tā problēma, ka tie bērni nekad mūžā nebija saskārušies ar vārdu "nedrīkst" un ar to, ka tad kad ir jābūt klasē, tad ir jābūt klasē un jāklausās skolotājā. Viņiem visa tā mentalitāte nebija savietojama ar britu audzināšanas sistēmu." 

Šis kontrasts starp dažādiem viedokļiem lika man iedziļināties un aizdomāties. Zemāk seko tas, kā es izprotu visu to lietu.

Tātad, dzīvoja reiz indiāņi līdz kamēr atbrauca baltie. Vēstures annālēs ir gana labi aprakstīts, kā gan briti, gan francūži lēnām apguva Kanādas teritorijas. Sākumā sanāca starp slikti un pavisam slikti. Daudzas pirmās kolonijas izmira, pie kam dažas vairākkārtīgi. Skarbi apstākļi, vietējo cilšu uzbrukumi un nepietiekama sagatavotība, iespējams arī motivācija. Bet jāpiezīmē, ka lielākoties runa bija par tirdzniecību - baltie veda cirvjus, zirgus (jā, jā zirgus, ja nu jūs nezinājāt, Ziemeļmeksikā līdz spāņu atbraukšanai zirgu nebija, arī savvaļas mustangi ir spāņu zirgu pēcteči), kviešus, spoguļus, kramu, audumus utml, pretī iepērkot pamatā ādas, daudz, daudz ādas. Un tā problēma, kura saistībā ar aborigēnu noziedzību šobrīd ir aktuāls temats Kanādā manuprāt sākās tieši šajā brīdī, vēlāk paskaidrošu kāpēc.

Tad, pieaugot abu pušu ambīcijām, kā arī eiropiešu kariem savā starpā (UK vs FRA pēcāk arī CAN vs USA) situācija sāka pasliktināties. Kari, posts un iznīcība. Slimības un bads. Bet nevarētu teikt, ka viena puse bija daudz ļaunāka vai labāka kā otra. Tas ka baltie bija viennozīmīgi labāk organizēti karotāji ar nesalīdzināmi labāku bruņojumu ir viens, taču karš ir karš un kā saka "war does not determine who is right, war determine who is left". 

Nu, beidzās tas viss, protams, tāpat kā visās pārējās koloniālajās kampaņās - riebīgie imperiālisti no Eiropas uzvarēja. Tajā pat laikā, lai arī lielākā daļa eiropiešu bija visnotaļ augstās domās par sevi un savu rasi, viņi nenodarbojās ar to, ka slēpa savas tehnoloģijas un zināšanas un jau ap 1850. gadu visi indiāņi dzīvoja pēc savās mājās, celtās ar eiropiešu instrumentiem, izmantojot eiropiešu zināšanas un sāka neglābjami un fundamentāli nodzerties. Tā nodzeršanās vispār ir tāda lieta, kas īpaši raksturīga visām tām kultūrām kurām dabiski nav bijis sava stiprā alkohola. Vai tie būtu indiāņi Ziemeļmeksikā, vai aborigēni austrālijā, dzirdams viens un tas pats stāsts - nezin mēru, dzer kā Koļa, traktorists 1977. gadā ciematā Малохуйсвенка, kaut kur pie Urāliem. Tikai atšķirībā no Koļas, akna amatieru līmenī.

Tad valdība uz to visu skatījās, skatījās un padomāja "Nav kruta" un nolēma ņemt un pārtaisīt visu to paaudzi (btw Austrālijā izmēģināja līdzīgu taktiku). Pilnīgi nesanāca, bērneļi nebija valdāmi, sistēma nestrādāja. 

Un te ir mans skaidrojums, kāpēc nestrādāja. Indiāņiem nebija pieņemti miesas sodi. Bērni bija ļoti patstāvīgi jau no mazotnes. Kopā ar mātēm un tēviem katrs indiāņu bērnelis kaut ko strādāja, ibo no tā bija atkarīga viņu izdzīvošana. Mazākie lasīja zarus ugunij, ogas, sēnes utml. Taisīja kaut ko nebūt, pina grozus vai ko nu viņi tur darīja. Lielāki jau ķēra zivis. Vēl lielāki gāja medībās, karot utml. Sistēma, ka tev ir jādara kaut kas savas komūnas labā bija pati par sevi saprotama, faktiski - neizbēgama. Atnākot eiropiešiem sanāca tā, ka jebkuru darbu varēja izdarīt daudz, daudz efektīvāk. Sākot ar elementāru brieža nomedīšanu no desmit reizes lielāka attāluma, izmantojot karabīni, beidzot ar lietu transportēšanu izmantojot ratus (indiāņi, kā jau kārtīgi nesamaitātie prāti nepazina riteni). Nerunājot par tādiem sīkumiem, kā galdniecības instrumenti, dārzniecības instrumenti, industriāli pīti zveju tīkli n'shit.

Kas nozīmēja to, ka katra indivīda iesaistīšanās savas izdzīvošanas nodrošināšanā vairs nebija obligāta. Situācija vēl pasliktinājās attīstoties valsts sociālajai sistēmai, misionāru skolām utml. Pārtika, medicīna, protams, ne tā, lai dzīvotu kā Donalds Trumps, bet pietiekami, lai izdzīvotu, kas arī bija primārā vērtība gandrīz visu indiāņu vērtību skalā. Šis nodrošinātais izdzīvošanas līmenis plus tajā pašā tradicionālajā sistēmā iekļautā bērnu patstāvība un centrālās autoritātes neesamība faktiski arī degradēja to indiāņu civilizāciju, kas te mita. Tika pašsaprotami uztverts, ka indiāņu bērns var kaut kur iet un kaut ko darīt, tak parūpēsies par sevi pats, galu galā, mūsu senči tā dzīvoja... Kas kā saprotat, ir pretrunā ar kārtīgas britu koloniālās skolas koncepciju. Un tā kā šādi bērni radās tādiem pašiem, par kādu paraugu un autoritāti var būt runa?

Starp citu līdzīgi, kā šobrīd degradējas milzīgs jauniešu slānis Eiropas attīstītajās valstīs. Pārāk maz pienākumu, pārāk labs nodrošinājums. Ne velti gandrīz visas labklājīgās valstis šobrīd pēdējo simts gadu laikā ir piedzīvojušas postošus karus vai badu, vai abus. Arābi Kuveitā, AAE un Saūda Arābijā pirms simts gadiem smiltis uzkoda, saldajā, jo cita nekā nebija ko ēst. Islandieši un Norvēģi sprāga badā ēdot ķērpjus. Par kariem Eiropā pat nesākšu runāt. Faktiski arī Kanādā vēl pirms 150 gadiem ne par kādu labklājību nevarēja runāt. 

Bet tad, pāris paaudzes kārtīgi pastrādāja, pāris jaunas tehnoloģijas, dabas resursu industriāla apguve un Voilā! Visi laimīgi kā cūkas sūdos.

Kanāda šobrīd piedzīvo to periodu, kad bērnus sāk radīt tā paaudze, kas ir saņēmusi mantojumā mājas, kuru hipotekārais kredīts ir nomaksāts un vecie īpašnieki lēnām nomirst, sasniedzot 70-80 un vairāk gadus. Nav nekāda iemesla iespringt. Biju ciemā pie vienas tādas ģimenes, kura saņēma glaunu, divstāvīgu māju mantojumā. Abi strādā minimālā + bišķiņ alga, 3 bērni. 5 kaķi. 3 suņi. Viss mājīgi un forši, bet arī - baigais chill, nejūtu nekādu ambīciju. Miers virs zemes un cilvēkiem labs prāts.

Cik noprotu, tieši tā pati situācija ir Meksikā un daudz kur Rietumeiropā. Par laimi vai nelaimi, nezinu pat kā teikt, nedraud Latvijai :c)), labklājības līmenis nav tas un līdz hipotekāro kredītu nomaksai strēķīti jāpagaida.

Ok, nu gan pietiks, izplūdu pamatīgi.

Svētdienas vakara humorz

Kas kopīgs gumijas lēcējiem un aktīvajiem gejiem?
Ja plīst gumija, tad viņi ir dziļos sūdos.

33.33333% reality check

Patiesībā, nu jau mazliet vairāk, kā 1/3 sava (teorētiskā) termiņa esmu pavadījis Kanādā. It kā daudz, bet no otras puses - vismaz divtik vēl priekšā.

Vai kas ir savādāk, kopš iepriekšējās reizes, kad aprakstīju kā jūtos? 

Nu, vasara tuvojas beigām. Patiesībā varu teikt tā, ka klimatiski vasara Winnipegā ir vienkārši LIELISKA. Kā sākās jūnija otrajā nedēļā tā līdz šim brīdim nav beigusies. Vēl vakar (31. augustā) bija +29. Lietus minimāli, pa visu vasaru, zem lietus tiku divas reizes. Visu laiku saulains un sauss.

Esmu iepazinies ar kaimiņiem, dažiem mājas iemītnieku draugiem un radiniekiem, kas ir devis iespēju redzēt ko vairāk no Kanādas un izbaudīt dažādas aktivitātes.

Jūtos komfotabli savā darba vietā, tādā ziņā, ka zinu ko daru un kā vajag darīt visas tās lietas, kas jādara, ko uzņēmums ir novērtējis piedāvājot man permanentu pilna laika slodzi, kas ir Nr. 1 noteikums, lai es varētu pretendēt uz rezidenta statusu Manitobā. Tiesa, joprojām kremt tas, ka nākas darīt darbu kurā praktiski necik neizmantoju savas zināšas un pieredzi, bet tāds nu ir imigranta liktenis.

Ir iestājusies zināma rutīna sadzīviskā ziņā, tas ir, zini kad, kur un ko jāpērk, kad tiks mazgātas drēbes, cikos jāiet gulēt utml. Plus visu dienu vienāduma sajūta.

Nu jau 2 mēnešus neesmu nopircis pat mazu mazītiņu alus pudelīti/saldējumu/čipsus un tamlīdzīgus kārumus. Taupu naudu. Tas gan nenozīmē, ka nesanāk iedzert - kanādiešiem patīk iedzert un sanāk tikt uzaicinātam iedzert, teiksim, pie kaimiņa.

Bet psiholoģiski atrodos dziļākā ielejā. Atšķirtība no ģimenes ir vēl daudz nepatīkamāka lieta kā šķita sākumā. Sāku saprast, ka trimda var būt ļoti smags sods. Tagad par ģimeni domāju katru rītu un katru vakaru un pa dienas vidu ar. Šodien ir kāzas manai māsai...

Vēl viena smaga lieta - ja pirmajos divos mēnešos kad ierados Kanādā bija daudz lietas, kas tracināja un iekšēji biju jau nolēmis, ka pēc gada braukšu atpakaļ un beigta balle, tad tagad vairs nezinu, kas ir tas "pareizais" lēmums. Tāpat kā nezinu vai vērts strādāt skaistās nākotnes vārdā. Vienā teikumā - nav skaidrs iet pa labi, pa kreisi vai taisni, aizdomas, ka visur zirgu atņems, tikai nav skaidrs ar kādiem nosacījumiem :c)). Respektīvi, nav 100% pārliecības par savas rīcības "pareizību". Tiesa, vienlaicīgi ar smagumu tas ir arī  interesanti, man patīk situāciju analīze un lēmumu pieņemšana.

Starp citu, joprojām un pat vēl vairāk tracina visi šie "how are you". Ja sākumā vienkārši uztvēru kā kultūras atšķirību tad tagad sāk nežēlīgi krist uz nerviem. No otras puses, jo diena, jo vairāk pārliecinos, ka kanādieši tiešām ir nesavtīgi un izpalīdzīgi, līdz pārsteidzošai pakāpei. Ļoti jauki ļaudis, ja ne tas "how are you".

Vēl novēroju, ka pamazām mainās ēdienkarte, piena un miltu produktu patēriņš iet mazumā, kamēr dārzeņu, pat tādu, kādus agrāk nekad neesmu ēdis, aug. Sakarā ar visu rutīnu, ieviesies arī režīms ēšanā un rezultāts -10kg. Tur gan, jādomā, vēl ir nopelns gan minētajai ēdienkartes maiņai, gan tam, ka, ka mana darba vieta ir ~5 km no mājas un šo ievērojami biežāk mēroju kājām, kā ar transportu, līdzīgi kā sanāk doties uz veikalu iepirkties - "labais" veikals ir apmēram 6 km no mājām. 

Kopumā, spriežot pēc pavadītā laika, domāju, ka grūtākie brīži Kanādā būs nākamie divi mēneši, līdz brīdim, kad būšu pavadījis pusgadu armijā Kanādā. Lai cik dīvaini nebūtu, ļoti bieži dzīvošana šeit man asociējas ar armijā pavadīto laiku. 

P.S. Jo vairāk tādu ziņu kā šī, jo vairāk man šķiet, ka doma braukt uz Kanādu bija sasodīti laba.