Aizdomājos, ko no redzētā ir vērts un/vai es gribētu integrēt savā dzīvē un līdz ar to sabiedrībā. Sākumā šķita, ka te nav nekā TĀDA tik ļoti īpaša, bet laikam ritot pieķēru sevi pie domas, ka ir gan. Šajā brīdī riskējot izsaukt nievas no "īsteno latvijiešu" puses atkārtošu to, ko esmu dzirdējis no citu tautību pārstāvjiem Latvijā un kas man ir šķitis kā aplamības - latvieši ir nacisti un ksenofobi.
Protams, tas nav vienīgais, kā es varu aprakstīt pats sevi un savu tautu atskatoties. Tomēr šī nacionālistiskā dzīsla ir tik ļoti dziļi ieaugusi sabiedrībā, ka ir kļuvusi par vienu no identitāti veidojošiem pamatfaktoriem. Pie kam, nav runa par iziešanu ielās ar karogiem un aktīvu "cīņu" pret citādajiem vienalga pēc kādām pazīmēm - reliģiskajām, etniskajām, dzīves veida utt utjpr. Faktiski iziešana ielās ir godīgāka - šādi indivīds publisko savu attieksmi un pārliecību, viņš neslēpjas. Runa ir par sadzīves līmeni. Par tā saucamajām "virtuves sarunām".
Traģiskais ir tas, ka nav tās apziņas kur sākas šis nacisms un ksenofobisms. Protams, ir daudz un dažādi vēsturiski iemesli, kuri it kā "attaisno" tādu vai citādu attieksmi pret kaut ko. Un mums (es šeit, pirmkārt, runāju par sevi personīgi) šķiet, ka ja ir bijusi tā vai cita traģēdija pagātnē, tad tas kaut kādā mērā dod, nē, priviliģē būt neaizskaramiem savā pārliecībā, ka "viņi" ir sliktie un tālāk nav nepieciešama nekādi attaisnojumi vai argumentācija.
Bet ar attaisnojumiem ir tā - attaisnojums ir kā pakaļas caurums, katram tāds ir... Un līdzīgi kā pakaļas caurums, attaisnojums ir tā sprauga mūsu apziņā, kas ļauj mums izgāzt uz āru to, ko paši nevēlamies paturēt sev un saņemot ko tamlīdzīgu no citiem esam dikti apvainojušies.
Būšana Kanādā ir ļāvusi man saprast (var jau būt, ka tā ir tikai mana ilūzija, ka kaut ko saprotu) atšķirību starp patriotismu un nacionālismu. Starp strādāšanu visiem kopā, lai tā zeme, kuru saucam par savu būtu laimīgā zeme visiem, kurus vēstures untumi, liktenis, karma vai dievi tur ir atveduši, un nevis, lai tā būtu laimīga tikai izredzētajiem, kuriem kā Orvela cūkām iluzoru iemeslu dēļ ir vairāk tiesību kā pārējiem un visi pārējie ir nekas vairāk kā balasts, kā mēslu čupa uz kuras pakāpties, lai paša balss skanētu tālāk.
Protams, ne viss ir tik slikti, kā varētu būt. Pasaulē ir daudz, daudz vairāk vietu, kur ir daudz skumjāk. Bet atkal jau - latvijietis kārtīgais teiks: "Bet kāpēc gan ir jāsalīdzina ar tām vietām, kur ir sliktāk? Es salīdzināšu ar to, kur ir labāk!" un tā viņš darīs, sajūsminoties par svešu zemju labklājību un pieverot aci uz šo pašu zemju smago vēsturisko pieredzi, lai sasniegtu to labklājību. Pieverot acis uz to KĀPĒC šīs zemes ir labklājīgas. Nebūt ne visur nafta vai citi resursi ir tas iemesls, kāpēc dzīve šķiet tik rožaina. Faktiski, lielākoties petrodolāri un zelta graši nonāk šauras grupas rokās un pārējie iztiek ar kripatām.
Bet protams, mācīt ir viegli. A pac ko?
Šķiet tas bija Konfūcijs, kurš teica: "Pirms ieviest kārtību valstī, ievies kārtību savā pilsētā. Pirms ieviest kārtību savā pilsētā, ievies kārtību savā ģimenē. Pirms ieviest kārtību savā ģimenē, ievies kārtību pats sevī."
Pats mazākais ko šis ceļojums, šī lieliskā dzīves pieredze ir devusi man, ir bijis skatījums pašam uz sevi. Ceru, ka izdarītie secinājumi būs paliekoši.
