50%

Dārgie radi, draugi, paziņas, bijušie un nākamie kolēģi un visi pārējie labie cilvēki (jo sliktajiem es nemaz nerakstu), ir apritējis pusgads kopš atrodos iekš tās Kanādijas. Kas nozīmē, ka šobrīd oficiāli varu domāt, ka mans atgriešanās brīdis Latvijā ir tuvāks, kā aizbraukšanas brīdis. Halelujah, Jesus saves!

Kopējais noskaņojums: emocionāli - заебало в доску; praktiski - skaidrs, protams, ka miesa un gars ir vāji, tikai griba (un ticība Jahvem) var kaut ko panākt , un emocionālais stāvoklis nav ņemams par pilnu lēmumu pieņemšanā. Ko, atkal jau protams, ir vieglāk pateikt kā izdarīt.

Starp citu, runājot par lēmumu pieņemšanu, pēc 3 nedēļām nu būs tas brīdis, kad varēšu doties uz imigrācijas centru noskaidrot iespējas attiecībā uz "trofeju"- imigrācijas statusu. Kas nozīmē, ka pēc mēneša būs jāpieņem racionāls lēmums.

Kā man iet sadzīvē? Viss ir totāli rutinizēts līdz pakāpei, kad patstāvīgi (bez Belcebula izgudrotā modinātāja) mostos 05:00, lai ietu uz darbu.

Kā man iet darbā? Strādāju kā imigrants (idiotiskos laikos un ar virsstundām, par minimālo algu), kas kopā ar emocionālo dēļa stāvokli un pašizglītošanās procesu ir iemesls tam, kāpēc tik maz rakstu pēdējā laikā.

Kādu tādu pašizglītošanos? Eju (virtuāli) Monty Phyton online kursos. Viss kā pie cilvēkiem - lekcijas, kontroldarbi utml. Un apgūstu Arduino (blakusefekts - nākas ielauzīties iekš C). Rezultātā apgūstu vienu augsta līmeņa un vienu zema līmeņa programmēšanas valodu. Līdzsvaram tā teikt. Pagaidām šķiet, ka sanāk labi. Atklāti sakot nesaprotu, kāpēc nesāku to darīt agrāk.

Ko es domāju darīt tālāk? Varu atbildēt uz šo jautājumu tā - pat ēzeļmātes vagīna nenojauš, es vēl jo ļotāk (ja kāds atceras no kura literārā darba ir šis, tad lūdzu komentāros atgādiniet, es neatceros :c(()(es par "ļotāk", ne par "ēzeļmātes vagīnu"). 

No vienas puses sāku redzēt to kopējo ainu kāpēc ļauži metās uz pārtikušajiem Rietumiem (nu, no Japānas tādi kā tāli Austrumi sanāk, bet lai) ar visām ģimenēm. Ir, ir te upēs augstāks piena procents un krasti šad tad iegrimst kā pa ķīseli bradājot. No otras puses, vai es esmu gatavs pārdot savu pasaules redzējumu, pagātni un cilvēkus par tiem Elizabetes papīrīšiem... Jo vairāk, ka esmu šeit un redzu, cik daudz no tā kas šķiet kā unikāla Latvijas problēma patiesībā nav lokalizēta nedz ģeogrāfiski, nedz nacionāli. Nemaz nerunājot par to, ka es neesmu viens, ir vēl daži cilvēki, daži lielāki, viens pavisam neliels, kurus jebkurš mans lēmums ietekmēs fundamentāli. Hare Krišana, Hare Rama, Rama, Rama, Hare, Hare!

Bet, lai kā tur nebūtu - skola šī ir lieliska. Esmu pateicīgs Xemu par to. 

Kā savādāk? Auksts, bet nesnieg. Kas ir patīkami. Ā, un šodien vakariņās brieža gaļa, alus un Stolichnaya, pie kam, nevis kaut kāda tur, bet Produced and Bottled in Latvia. Svētki tomēr... Rīt, ja izdosies atdzīvināt fotoaparātu, ielikšu recepti.

P.S. Pagājušajā naktī redzēju sapnī, ka esmu atgriezies Latvijā. Jutos laimīgs. Un tad...