Barons Valters fon Krauss ēd briežumāti Stefāniju un ir apmierināts ar dzīvi

Par godu 50% sarīkoju sev dzīres. Jau labu laiku plānoju uzkost divus Kanādijas rezidentus - wapiti jeb elk (kuru Tilde piedāvā tulkot kā "alnis", lai gan tas nav alnis itin nemaz) un bizonu. Pa ausu galam dzirdēju, ka bizons būšot Ziemas Dziesmusvētkos, tādēļ izlēmu sākt ar wapiti. Eko veikalā ieguvu daļu no savvaļā audzēta (oxymoron anyone?)  eksemplāra. Ap Ls 10 kilogramā. Nepirku "pareizo" dibengala otrā kvadranta, trešā sektora sirloin steiku, kurš maksāja tuvāk Ls 30, es pieticīgs puisis, man parastais gurna muskulis arī der.

Lai labāk gatavojas lieku priekšā ieraut 35 gramus. Es ierāvu šo:

Samaksāju Ls 14, te visi šņabji vienā cenā.

Jautāsiet, kas tur tik īpašs?

Faktiski vienīgais LV produkts, kas ir pieejams ārpus specializētiem veikaliem.

Nu ko, sākam gatavot lielisko gaļas ēdienu:

Barons Valters fon Krauss ēd briežumāti Stefāniju un ir apmierināts ar dzīvi

Ko mums vajadzēs vienam cilvēkam:

250 gramus steiku, pēc izvēles

200 gramus cukīni

pusi no 400 mililitrīgās bundžas ar ananāsu gredzeniem sīrupā

pusi sīpola

olu

4-5 daiviņas ķiploku

trešdaļglāzi miltu

4 ēdamkarotes 5% etiķa

4 ēdamkarotes olīveļļas

augu eļļu cepšanai, glāzi vismaz, vislabāk rapšu eļļa, saulespuķu nederēs olīveļļa so, so. Lieta tāda, ka olīveļļa nav piemērota gatavošanai augstā temperatūrā, tam ideāla eļļa ir zemesriekstu, bet rapšu arī ir labi.

rozmarīnu

oregano

baziliku

piparus

Startējam ar to, ka sagriežam sīpolu pusmēnešos un pusmēnešus uz pusēm. Beram nelielā bļodiņā, uzlejam etiķi, kārtīgi izmaisam, nomizojam ķiploku daiviņas, saspiežam ar nazi, liekam tajā pašā bļodiņā klāt pie sīpoliem, saberam oregano, rozmarīnu un baziliku un vēlreiz kārtīgi izmaisam. Atstājam marinēties.

Liekam pannu uz plīts, lejam iekšā eļļu un griežam uguni līdz galam, lai kārtīgi karst.

Sagriežam cukīni gredzenos, bet nemizojam. Gredzenus sagriežam sektoros, atkarīgs, protams, no cukīni izmēra, ja mazs, tad gredzenus uz pusēm, man tāds makanās trāpījās, gredzenus četrās daļās griezu.

Ņemam bļodu, sakuļam olu, man patīk sakultajai olai kārtīgi piparus piebērt klāt, cepot viss asums pazūd, bet tāda forša garša paliek un garoziņa veidojas labāk, kā kad plika ola un milti.

Nu tālāk, kā karbonādes cepot - mērcam cukīni olā, viļājam miltos un uz pannas cepties, pa ceļam nogriežot pannas karšanas temperatūru no maksimālās uz 2/3. Brīdī, kad ir uzlikta pirmā panna ar cukīni cepties, metam otru pannu uz plīts un griežam karsēties arī ar pilnu jaudu.

Ļaujam cukīni cepties minūtes divas, tad apgriežam. Ap šo brīdi otrai pannai vajadzētu būt karstai, metam iekšā gaļu, bez kādām eļļām vai kādas citas smērvielas, gaļa pati sulosies. Uz maksimāli karstas pannas ļaujam gaļai grilēties minūtes divas, tad nogriežam karstumu uz bišķi pāri pusei un gaļu griežam otrādi un ļaujam sutināties.

Pa tam lāgam cukīni vajadzētu būt gataviem, pie kam to viegli noteikt iedurot ar dakšiņu cukīni - ja viegli ieiet, tad gatavs, ja pretojas tad nav gatavs.

Eļļai, kā redzat ir jābūt pietiekami daudz,lai cukīni būtu pa pusei tajā, nevis tikai pa pannas apakšu tikai. 

Kad pirmā panna ar cukīni gatava, tad velkam tos ārā, liekam uz vairākās kārtās saklāta papīra dvieļa, lai tauki notek. 

Pēcāk daram tādu lietu - sagriežam mazākos sekotoros ananāsa gabaliņus, ieberam bļodā pie palikušās kultās olas un visus atlikušos miltus turpat iekšā, un izmaisam, lai visi ananāsu gabaliņi būtu aplipuši ar mīklu. Kad nu tas padarīts, beram pannā, kur pirmiņ cukīni eļļā vārījās. Kad iebērts, pagaidam piecas sekundes, lai ola pieraujas, tad izmaisam, lai nebūtu tā, ka daudzi ananāsu gabaliņi kopā salipuši vārītos, pagaidam piecas sekundes un atkārtojam. Tikai viegli maisam, citādi ananāsi vēl izjuks.

Tā kultā ola tāda brūna no maltajiem pipariem, kurus, kā minēju pulka piebēru.

Izcepti cukīni apmēram šitā izskatās. Tas melnais, kas cauri spīd, ir miziņa.

Un pēc minūtes velkam ananāsus ārā. Liekam notecināties uz papīra dvieļiem Cukīni liekam uz šķīvja, nosusinātos ananāsus turpat, gaļai ar vajadzētu būt gatavai beram arī to klāt. Protams, ja kādam ir iekāriens uz raw bifšteku, tad var cept arī mazāku laiku.

Pēdējais solis ir pievienot 4 ēdamkarotes olīveļļas pie sīpoliem, izmaisīt un to visu vienmērīgi izvietot pāri gaļai, cukīni un ananāsiem.

Klāt tumšo alu un Labu apetīti!

Sātīgs īstu vīru ēdiens!

Pavisam aizmirsu

Prozit!

50%

Dārgie radi, draugi, paziņas, bijušie un nākamie kolēģi un visi pārējie labie cilvēki (jo sliktajiem es nemaz nerakstu), ir apritējis pusgads kopš atrodos iekš tās Kanādijas. Kas nozīmē, ka šobrīd oficiāli varu domāt, ka mans atgriešanās brīdis Latvijā ir tuvāks, kā aizbraukšanas brīdis. Halelujah, Jesus saves!

Kopējais noskaņojums: emocionāli - заебало в доску; praktiski - skaidrs, protams, ka miesa un gars ir vāji, tikai griba (un ticība Jahvem) var kaut ko panākt , un emocionālais stāvoklis nav ņemams par pilnu lēmumu pieņemšanā. Ko, atkal jau protams, ir vieglāk pateikt kā izdarīt.

Starp citu, runājot par lēmumu pieņemšanu, pēc 3 nedēļām nu būs tas brīdis, kad varēšu doties uz imigrācijas centru noskaidrot iespējas attiecībā uz "trofeju"- imigrācijas statusu. Kas nozīmē, ka pēc mēneša būs jāpieņem racionāls lēmums.

Kā man iet sadzīvē? Viss ir totāli rutinizēts līdz pakāpei, kad patstāvīgi (bez Belcebula izgudrotā modinātāja) mostos 05:00, lai ietu uz darbu.

Kā man iet darbā? Strādāju kā imigrants (idiotiskos laikos un ar virsstundām, par minimālo algu), kas kopā ar emocionālo dēļa stāvokli un pašizglītošanās procesu ir iemesls tam, kāpēc tik maz rakstu pēdējā laikā.

Kādu tādu pašizglītošanos? Eju (virtuāli) Monty Phyton online kursos. Viss kā pie cilvēkiem - lekcijas, kontroldarbi utml. Un apgūstu Arduino (blakusefekts - nākas ielauzīties iekš C). Rezultātā apgūstu vienu augsta līmeņa un vienu zema līmeņa programmēšanas valodu. Līdzsvaram tā teikt. Pagaidām šķiet, ka sanāk labi. Atklāti sakot nesaprotu, kāpēc nesāku to darīt agrāk.

Ko es domāju darīt tālāk? Varu atbildēt uz šo jautājumu tā - pat ēzeļmātes vagīna nenojauš, es vēl jo ļotāk (ja kāds atceras no kura literārā darba ir šis, tad lūdzu komentāros atgādiniet, es neatceros :c(()(es par "ļotāk", ne par "ēzeļmātes vagīnu"). 

No vienas puses sāku redzēt to kopējo ainu kāpēc ļauži metās uz pārtikušajiem Rietumiem (nu, no Japānas tādi kā tāli Austrumi sanāk, bet lai) ar visām ģimenēm. Ir, ir te upēs augstāks piena procents un krasti šad tad iegrimst kā pa ķīseli bradājot. No otras puses, vai es esmu gatavs pārdot savu pasaules redzējumu, pagātni un cilvēkus par tiem Elizabetes papīrīšiem... Jo vairāk, ka esmu šeit un redzu, cik daudz no tā kas šķiet kā unikāla Latvijas problēma patiesībā nav lokalizēta nedz ģeogrāfiski, nedz nacionāli. Nemaz nerunājot par to, ka es neesmu viens, ir vēl daži cilvēki, daži lielāki, viens pavisam neliels, kurus jebkurš mans lēmums ietekmēs fundamentāli. Hare Krišana, Hare Rama, Rama, Rama, Hare, Hare!

Bet, lai kā tur nebūtu - skola šī ir lieliska. Esmu pateicīgs Xemu par to. 

Kā savādāk? Auksts, bet nesnieg. Kas ir patīkami. Ā, un šodien vakariņās brieža gaļa, alus un Stolichnaya, pie kam, nevis kaut kāda tur, bet Produced and Bottled in Latvia. Svētki tomēr... Rīt, ja izdosies atdzīvināt fotoaparātu, ielikšu recepti.

P.S. Pagājušajā naktī redzēju sapnī, ka esmu atgriezies Latvijā. Jutos laimīgs. Un tad...

Globālās sasilšanas cēlonis ir atklāts!

Jā, jūs nepārlasījāties! Un es Pūks atklāju To! 

Un iemesls ir (bungu rīboņa) Winnipegas autobusu pieturas!

Atceraties šo bildi? 

Augstāk ir redzama mana piemājas autobusu pietura. Jau rakstīju, ka Winnipegā ir apsildītas autobusu pieturas, lai skarbajā Kanādas ziemā neatsalst krāns. Apstiprinu, glauni. Apsildīt sākuši jau tagad, viņdien no rīta bija -5, iegāju iekšā un silti...

Radiatori izvietoti tieši zem soliem...

...tādējādi sasildīt atsalušo krānu ir ļoti vienkārši, pietiek tikai apsēsties uz soliņa. 

Izdomāts lieliski un pie kam, dod Allah katram mājās radiatorus tādā temperatūrā kādā tie bija pieturas būdiņā. Pirmais mulsinošais jautājums, kas man radās - nahrena tik lielu to būdu vajadzēja? Tur ir kādas 20 sēdvietas, tas pie tam, ka divreiz mūžā es tur esmu redzējis 3 cilvēkus (sevi ieskaitot) un kādas 10-15 vēl vienu passendžeru. Visas pārējās reizes, kad man tur ir gadījies būt esmu stāvējis lepnā vientulībā. Ielas pretējā pusē ir otra pietura ar tādu pašu būdu. Tikai tur neesmu redzējis gaidošu pasažieri pat VIENU reizi, tur dažreiz kāds izkāpj, bet nekādi ne otrādi. Bez tam, tiem passendžeriem te nav kur rasties - šis rajons, teiksim tā, nav pārapdzīvots, neskaitot tādu faktoru, ka tieši blakus autobusu ceļam ir dzelzsceļš, kurš efektīvi pilnībā anulē jebkuru piekļuvi no otras puses.

Bet Muhameds ar pieturas izmēru, kas ir TAS?

Šitādi caurumi ir pie visām durvīm, abās pusēs un tai būdai ir 4 durvis...,  šķirbas ir arī tur, kur jums ar sienu satiekas, bet tur nekādi nesanāca saprotami nofotografēt. Pa tiem caurumiem vējš velk makteni.

Izskatās pēc varonīgajiem turkmēņu (?) celtniekiem no Наша Раша. Un tamlīdzīgu izšķērdību nākas novērot itin bieži. Nu, bagāts jau dara kā grib...

7dienas ģenitālijjoks.

Kāda sieviete ienāk aptiekā un jautā:
- Vai jūs tirgojat ekstra liela izmēra prezervatīvus?
- Jā, protams, vēlaties nopirkt? - atbild pārdevējs.
- Nē, bet vai jums būs iebildumi, ja es te pagaidīšu kamēr kāds atnāks tādus nopirkt?

Indiāņi 2

Iepriekš rakstīju, par neviennozīmīgu situāciju ar indiāņiem un attieksmi pret tiem. Ik pa brītiņam notiek šādas tādas politiskās batālijas par un ap viņiem. Bet pavisam nesen, pirms pāris dienām notika šāda lieta - divi bijušie indiāņu virsaiši (virsaitis jeb chief ir amats nevis statuss vai kasta) no Manitobas devās uz Irānu (!!!) kur uzstājās televīzijā un apsūdzēja Kanāda cilvēktiesību pārkāpumos un genocīdā pret indiāņiem. No shit.

Video var noskatīties te  turpat ir arī atreferēts teiktais, slinkajiem klausīties/skatīties/lasīt īsumā: viņi runā par to pašu rezervāciju  sistēmu/ieslodzīto proporciju/dabas resursu sadalījumu utml.

Sižets uztaisīts visai spēcīgi un faktiski tur daudz kam var piekrist, jautājums cik viņu motīvi ir tik tiešām cīņa par indiāņu tiesībām nevis par savu kabatu ir neatbildams. Bet vairākas lietas, kas tika minētas, piemēram, viņi runāja par Athabasca Tar Sands ekoloģisko problēmu, (tās ir otras lielākās atklātās naftas rezerves pasaulē) un šajā sakarā ir bijuši vairāki ziņojumi un pētījumi par indiāņu apdzīvotajiem reģioniem naftas ieguves rajonos, kur dažādi vēža veidi ir daudz biežāk izplatīti kā nāktos kā cilvēkos tā dzīvniekos/zivīs.

No otras puses viens no tiem virsaišiem, Dennis Pashe, ir ticis arestēts visai neviennozīmīgās situācijās, kā piemēram. Un es neatceros, es rakstīju vai nē, par to, ka viņi var taisīt kazino, kamēr parastie baltie nē un tiek regulāri pieķerti izkrāpjam līdzekļus visādos veidos kā grupveidā, tā individuāli.

BTW, pilnīgā netēmā, bet ja reiz runa ir par tām naftas smiltīm, tad varu izstāstīt tādu lietu - kopš strādāju BMW Roadside Assistance (starp citu, tagad mans tituls ir Brand Agent, LOL), biežāk kā parasti nākas apkalpot automobīļus iekš Fort McMurray, kas ir galvenā naftas izstrādātāju pilsēta, to smilšu tuvumā. Ar automobīļiem saprotot - BMW. Tur nauda toč grozās...

Svētdienas rīta fakts

Kāpēc sievietes pamostoties no rīta berzē acis?
Tāpēc, ka viņām nav olu ko pakasīt.

Par tehnisko apskati un rokas spiešanu

Kanādā nav ikgadējās tehniskās apskates automašīnām. Arī  ikdivgadējās vai jebciksavādākgadējās nav. Aha, es arī tā padomāju. Izrādās, ka kaut ko līdzīgu tehniskajai apskatei kanādieši izveic tikai tad, kad auto maina īpašnieku un jaunais īpašnieks vēlas apdrošināt auto, pie nosacījuma, ka auto iepriekšējo reizi tehnisko apskati ir izgājis vairāk kā gadu atpakaļ. Kas nozīmē, ka apkārt braukā auto, kas padsmit gadus nav izgājuši tehnisko skati un neko. Protams, ir zināmi nosacījumi, kam ir jābūt izpildītiem, lai auto nenodzītu no ceļa - piemēram, plaisas priekšējā stiklā (stikla neesamība), tekoši šķidrumi utml, bet citādi, kamēr turās kopā, tikmēr var braukt.

Arī tehniskā skate nav gluži tāda, kā mēs to iedomājamies. Viņiem pārbauda bremzes, nesošo daļu, korpusu utml, bet nepārbauda motora darbību, kas nozīmē, ka nevienam neinteresē, piemēram, izplūdes gāzes, kas ir milzīgs punkts Eiropas apskatēs. Kā man skaidroja, teorētiski, tu vari iestumt auto tehniskās skates vietā bez motora un būs pietiekami. Un arī tādu speciālo valsts organizētu tehniskās vietu nav, ir mehāniķi parastie, kam ir kontrakts veikt apskates un viss.

Varētu padomāt, ka viss ir baigi jauki, bet tehniskajās apskatēs neiekasēto naudu valsts savāc apdrošināšanā un apdrošināšana ir ĻOTI dārga, salīdzinot ar Latviju. Manitobā, kas ir dziļi lauki un kur viss ir lētāk kā praktiski visur citur Kanādā, par kaut kādu vāģi parasto būs jāmaksā ap Ls 55 mēnesī. Toronto var gadīties maksāt visus 150. Mēnesī! Un arī tiesībām ir gada maksa, kas ir tieši atkarīga no tā kā brauc šoferis. T.i., nevis Latvijas bonus-malus sistēma, kad atkarībā no vadītāja klases mainās apdrošināšanas maksa viņa auto, bet gan padārdzinās/palētinās pati iespēja izmantot autovadītāja apliecību kā tādu, kas, manuprāt, ir daudz loģiskāk.

Nu un pie viena, ja nu kāds izdomā braukt uz Kanādu, tad rekur noderīga kulturālā nianse. Kanādā roku pieņemts spiest ar cilvēku iepazīstoties vai ar viņu satiekoties pēc ilgāka laika. T.i., iepazinies ar Džonu, paspiedi roku viss kārtībā, ja nākamo reizi Džons tevi redzot nāk klajā ar "How're ya!" un pat nedomā sasveicināties spiežot roku, tas nenozīmē, ka esi iekakājis Džonam dvēselē - viņš ar tevi jau ir iepazinies iepriekšējo reizi un nav vajadzību apmainīties ar smakām vēl vienu reizi. Viņš tev var paspiest roku, ja gadījumā neesat tikušies ilgāku laiku un atkal redzat viens otru, bet tas nav obligāti.

Vēl, protams, roku spiež formālās situācijās - business, politics n'shit.

Interesanti, ka pat slēdzot kaut kādus darījums nav obligāti spiest roku, mierīgi var būt tā, ka sarunas biedri vienojas par kaut ko un apstiprina mutvārdiski.

Viens no principiālajiem iemesliem kāpēc šī lieta ir savādāka, kā Eiropā - Kanādā uz vienu iedzīvotāju ir nesalīdzināmi daudz vairāk vietas, līdz ar ko kanādiešiem privātā zona ir izteikti plašāka. Bieži vien komforta distancē nemaz nav iespējams paspiest roku tīri tehniski - attālums par lielu. 

Thanksgiving potluck

Ziemeļmeksikānijā, izņemot Meksiku Meksiku notiek Pateicības diena. Lieli svētki. Ģimeniski svētki. Arī mums darbā, visa nākamā nedēļa ir ar visādiem mazākiem un lielākiem prieciņiem katru dienu, redzēs kā būs dabā, bet piesolītas ir vienā dienā pankūkas, otrā dienā konfektes, trešā dienā uz darbu pidžamās jānāk (no shit!). Nu paskatīsimies, kā tur būs, tad uzrakstīšu. 

Šoreiz par ko citu gribēju un proti, esmu minējis, ka viņi te praktiski ir, tad nu lūk, svētku dienas ir izvēlētas visnotaļ stratēģiski. Lielākā daļa visu svētku ir nevis noteiktos datumos, bet noteiktās nedēļas dienās, pēc Lieldienu principa. Tas lai nebūtu tipiskā aplauziena sajūta stāvot pie kalendāra un saprotot, ka šogad visas svētku dienas svētdienā iekritušas.

Tā piemēram:

Pateicības diena - oktobra otrā pirmdiena;

Darba svētku diena - septembra pirmā pirmdiena;

Pilsoņu (LOL) - augusta pirmā pirmdiena;

Viktorijas (tā kura karaliene) diena - pirmā pirmdiena pirms 24. maija;

nu un tad ir klasika Lieldienu izpildījumā.

Protams, Ziemas dziesmusvētki, jaunie gadi un Kanādas neatkarības diena katru gadu ir vienā un tajā pašā datumā.

Un tad vēl ir katrai provincei savi svētki, piemēram katra februāra trešajā februārī Manitobā svin Luisa Rīla dienu, Albertā, Saskatčevanā un Ontario ģimenes dienu, bet Prinča Edvarda salā - Salas dienu. Citās provincēs un teritorijās tajā dienā nesvin neko. Vai piemēram, 23. aprīlī Ņūfaundlendā Svētā Džordža diena.

Bet paši WTF svētki ir Boxing day 26. decembrī. Visa nācija iepērkas, ibo svētku galvenā iezīme - visos veikalos mega atlaides. Galvenais, ka šitas trakums sāk palikt populārs arī Britānijā, Brazīlijā un tamlīdzīgi. OMG.

Ā un kas ir potluck? Tas noderīgs termins zināšanai - latviski tuvākais jēdziens būtu groziņu galds. Man šodien darbā bija potluck. Katrs nākot uz darbu kaut ko paķēra līdzi un kad kādam pārtraukums, tas gāja un uzkoda. Es atnesu 7xM. 

Seksistisks šovinisms at it's best

Vai tu zini kāpēc sievietēm nav smadzeņu?
Viņām nav peņa kur tās glabāt!

BMW

Tagad strādāju kā Roadside Assistance dispečeris arī BMW Canada. Un teikšu jums vienu - kanādiešiem BMW ir OMG! Viņi no BMW biksēs čurā, tikai atšķirībā no testosterona apgrūtinātiem jauniešiem Latvijā (droši vien var attiecināt uz visu Austrumeiropu), Kanādā uz BMW stāv visādiem ārstiem, juristiem un citiem, augstos plauktos esošiem subjektiem. Un runājot ar šiem tipiem pa telefonu, rodas sajūta, ka viņi iedalās divās izteiktās kategorijās - ultrapieklājīgi, mierīgi un jauki cilvēki un tie, ar kuriem runājot ir absolūti skaidrs cik nenozīmīga ir mana eksistence.

Ar ko braukā testosterona pārņemtie jaunieši? Lielie džipi un sportiski auto, tipa Camaro un Mustangs. Un, ja Camaro šķiet kaut kur redzēts, tad ziniet - jā, tas ir tas pats auto no Transformeriem. Viņiem, Ziemeļmeksikānijā tas ir kultūras sastāvdaļa. Kā zemesriekstu sviests, apmēram.