Ha, hā! Tomēr vēl viena ziņa!

Šim stāstam ir turpinājums un turpinājumu var atrast šeit!

Pēdējais ieraksts

Pateicos liktenim, dieviem, radiem, draugiem, paziņām un vienkārši cilvēkiem, kas ļāva man iegūt šo pieredzi un izdzīvot šo piedzīvojumu, bet bisvairāk pateicos savai sievai, Laurai. Bez viņas atbalsta un sapratnes... nu... nekā nebūtu.

Kā pēdējos vārdus vēlos teikt lūk ko:

Ir tikai viens bauslis - dari otram tā, kā vēlies, lai dara tev.

Ir tikai viens veids - dari pēc labākās sirdsapziņas.

Ir tikai viens princips - saglabā stāju.

Un vienmēr atceries - laiks nekad nestāv uz vietas.

Gabaliņi ar ASV piegaršu

Kafija Ziemeļmeksikā ir ūdeņaina. Pirmo reizi mūžā gribas lietot apzīmējumu "samazgas". Tik tiešām - dzerot ir sajūta, ka tas, kas ir ieliets ir izskalotas kafijas mucas skalošanas rezultāts. Kas, principā, izskaidro to, kāpēc kafija tiek patērēta tik daudz - kā regularitātes, tā tilpumu ziņā. Pieņemu, ka absolūtās vienībās (patērētās kafijas pupiņas) atšķirība, salīdzinot ar Eiropu nav būtiska. 

Tim Hortons tā ir piedegusi, cik saprotu vienmēr. Protams, jādomā, ka neba nu kafija ir patiešām piedegusi, drīzāk pupiņas ir pārgrauzdētas, bet ja tā ir viņu "firmas zīme", tad tik pat labi var ievilkt brūno strīpu apakšbiksēs un uzdod arī to par firmas zīmi.

ASV (varu spriest tikai par Sietlu) situācija paliek labāka, mazliet. Un precīzāk - Starbucks kafija (kas ir radies tieši šajā pilsētā) ir salīdzinoši dzerama.

ASV praktiski viss ir lētāks kā Kanādā. Sākot ar degvielu, beidzot ar pārtiku veikalā un elektroniku. Tā nu tas ir. Algas (lejasgalā) arī gan ir zemākas. No otras puses - nekādas valsts nodrošinātas medicīnas.

Iebraucot ASV biju sagatavojies izkratīšanai. Vīlos. Tik vien kā paprasīja, kāda velna pēc nelidoju ar lidmašīnu un izsniedza rēķinu par 6$ - iebraukšanas nodeva kaut kāda. Lūk post 911 paranoidālās drošības valsts...

Sietla palika atmiņā ar trim lietām. Pirmkārt, tā, kā izrādās ir dikti nelīdzena.

 

Otrkārt - tik daudz maruānas smacenieka tikai Amsterdamā biju saodis. Nu viņiem tagad legalizēts un tā, bet tomēr.

Skvēriņā ap šito čali kūpēja kā traki.

Un trešā. acīmredzot radusies pēc tam, kad ir izveiktas uzpīpēšanas akts... ir šāda:

Post avenue gals, kur tā satiekas ar Pike place street ir nolīmēts ar košļenēm. Fui pē kaka.

Pa vidu, melnā, pa kreisi no sarkanās, pa labi no zilās, tieši zem zaļās - manējā.

Ak jā, ceturtā lieta - Sietlā ir trolejbusi! Pie kam, tik ļoti "pareizas" formas un izskata...

ASV vilcieni ir divstāvīgi un brauc ātrāk kā Kanādijā. 

Un tur ir daudz bomžu...

Par lietām kuras atstāšu Kanādā

Lieko svaru. 25 kg. Tā ir terapeitiska vērtība padzīvot kultūrā, kas rotē ap patēriņu un visām no tā izrietošajām sekām, pie kam tas atvasinās arī uz "lieko svaru" sadzīvē. Ja kādam šķiet, ka ES vai Zviedrijas bankas ir ļaunuma kvadrātsakne, tad atklāšu - pat "trekno gadu" plaukumā nebija tāda informatīvā spiediena pirkt preces kredītā kādu es piedzīvoju Kanādā. Pie kam, atšķirībā no Latvijas, kur tomēr runa bija par (it kā) noderīgām lietām - mājoklis, auto, kāds dators, Kanādā uz katriem svētkiem ir reklāmas iegādāties briljantus kredītā, jo sieva šogad negrib neko "lielu"... Un parunā nu par lēkšanu augstāk par savu dirsu.

Kā, varbūt nomanījāt, sanāca tā, ka nācās izvākties no savas īrētās dzīvesvietas un padzīvot pie vietējiem. Pie  True kanādiešiem. Un sanāca parunāt ar daudziem vietējiem cilvēkiem un apskatīt bildīti arī no aizmugures. Un skat, kas atklājās - Kanāda lieliski prot izmantot PR. Tāda sajūta man bija jau radusies, taču nebiju sapratis kādā mērā tas tā ir. Domājat Kanādā neatsavina mājas veciem cilvēkiem, kas nespēj nomaksāt kredītu? Wrong! Domājat Kanādā ar labu izglītību varat garantēt sev labu darbu? Wrong again!

No otras puses, esmu arī sapratis, ka ir daudzi kuriem svarīgākais ir nesaspringt, nepārpūlēties, neapgrūtināt sevi ar domāšanu un nodot visu lēmumu pieņemšanu citu rokās. Un tādiem cilvēkiem Kanāda ir ļoti piemērota vieta. Viss ir ētri, sociālā sistēma strādā (pagaidām), minimālā alga tāda, par kuru Latvijā var tikai sapņot. Nav jāuzņemas nekāda atbildība - tiec kādā korporatīvā tipa uzņēmumā un viss. Kreisē tik.

Savukārt tiem, kas ir gatavi pacīnīties būs vienalga Kanāda vai Latvija. Šķiet, ka Latvijā būs pat vieglāk.

Un tas iemesls ir tas, ka Latvija vēl nav sabojāta. Korporatīvais buļļu sūds, kad sirdsapziņu aizvieto tiesas lēmums vēl nav izplatījies tādā mērā kā otrpus Atlantijas okeānam.

Patiesībā grūti rakstīt, jo no vienas puses Kanāda ir bijusi ļoti laipna pret mani un viss ir bijis lieliski, no otras puses, sūds ar visu toleranci, bet nenovēlu Latvijai jelkad kļūt par tādu zemi kāda ir Kanāda šobrīd. Tas nav attīstības ceļš, tas ir evolūcijas strupceļš.

Un pie tā es arī palikšu.